Man ir iebildumi pret cūkām. Precīzāk — pret brīdinājuma zīmēm ceļmalās, mežmalās, uz kurām uzzīmēta cūkas galva (pārsvītrota) un teksts: «Neesi cūka, nemet atkritumus.»

Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļa konkursā skolēniem “Kādas relikvijas stāsts” saņēmusi 47 interesantus stāstiņus par ģimenē glabātiem priekšmetiem, lietām ar simbolisku vai gluži praktisku nozīmi.

Valmieras pašvaldības informatīvajā izdevumā Nr. 153 (2017. gada aprīlis) ziņa: 18. maijā vēsturnieka L. Liepnieka, mākslinieka V. Zaķa, rakstnieku P. Rozīša, A. Dripes un gleznotāja R. Pētersona izstādes Kods Pārgauja atklāšana.

LIENE LOČMELE. Fulbraita doktorantūras stipendiāte Masačūsetsas Universitātē Amhērstā, valmieriete, kas savu ceļu Vidzemes Augstskolā uzsāka kā studente un turpina kā lektore, pasniedzot studiju kursus „Masu komunikācija”, „Publiskā runa”, „Radošā rakstība”, „Kultūra un komunikācija”.

Nav zemes stūrīša vairs Eiropā,

kas būtu

tik dziļi kultivēts, ar vēsturi tā saistīts,

kā Itālija ir.

Mākslinieci, tautas tērpu darinātāju un eksperti  DAGNIJU PĀRUPI aicinājām dalīties atmiņās par Valmieru.

Meklējot materiālus par Valmieru Latvijas Valsts Vēstures arhīvā (turpmāk LVVA), arvien vairāk izdodas atrast fondus, kuri līdz šim pēdējo reizi skatīti pagājušā gadsimta 60. gados vai nav pētīti vispār. Viens no šādiem fondiem ir Valmieras pilsētas rātes arhīva fonds.

Nemaz ne aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām, bet tepat Miervaldes blakus pagastā reiz dzīvoja Sešinieks. Dzīvoja, kā jau parastam Sešiniekam pieklājas, slepus no sievas ieraujot savu šņabīti un pilnīgi atklāti kašķējoties ar nāburgiem, kuri bezkaunīgā kārtā nebeidza izmantot servitūta ceļu, lai cik draņķīgā nekārtībā  Sešinieks to neturētu. Tā tas būtu turpinājies mūžīgi mūžos un āmen, ja vien Sešinieku savā sarakstā nebūtu paaicinājis pats Lielais.

Tie, kuriem pa dzīvi iznāk tāda garāka staigāšana, laikam gan visi kā viens nonāk pie atziņām un teikšanas, ka mūžā  laika sirds un prāta iepriecināšanai tomēr ir  bijis atvēlēs par maz. Sities pa dzīvi uz priekšu ar  saviem rūpestiem, satraucies par darba rīta nenogulēšanu, kreņķējies par īres un rēķinu samaksāšanu, līdz beidzot saproti, ka vientuļa sieviete bez sevis pašas šajā pasaulē tā īsti nav  vajadzīga nevienam.

Miķelis vēl pavisam nesen Valmierietī tā pamatīgi cepās par tiem vienlīdzīgākajiem Apiņielas kvartāla daudzstāveņu iedzīvotājiem – auto īpašniekiem, kuri akurāt uz kārtējām pašvaldības vēlēšanām saņem no pašreizējas pilsētas rātes ekskluzīvu dāvanu – pilnīgi par velti stāvvietas teju katrs pie savām namdurvīm! Un tas viss laikā, kad turpat blakus namā, kur rīcībspējīgāks apsaimniekotājs – pārvaldnieks, jau sen visi spēkratu īpašnieki savus braucamos novieto civilizēti, t.i., par pašu kopā liktu naudu būvētā stāvlaukumā. Ja apkārtējās mājās dažviet ar autiņiem izbraukāti visi zālājiem līdzīgie pleķi aiz sen sabrukušajām vairāk smilts nekā betona bordām, tad tur kārtība i ap māju zālienā, i bruģētajā auto placī!