Šīs nedēļas otrdienu pasaules politikā gaidīja ar dalītām jūtām. Stingrās līnijas piekritēji ASV un Eiropā bažījās par sarkano līniju iespējamo balināšanu, pat dzēšanu attiecībās ar Krieviju, reālpolitikas atbalstītāji savās gaidās piekrita garākajam runasvīram Helsinku sarunās, ka arī tad, ja attiecības starp divām 95% pasaules kodolieroču balstītajām lielvarām nebūt nav tās labākās, savā starpā tomēr ir jārunā. Zinot abu pušu ambīcijas, šādas sarunas allaž būs nopietns kompromiss ar visai dziļiem politiskiem reveransiem, taču tāda nu ir šodienas globālā situācija, kurā katram vispirms jādomā par savas valsts nacionālajām interesēm. Piekritīšu tam, ko teicis mūsu prezidents Vējonis: «Dialogs ir nepieciešams, un Tramps ir izvēlējies tikties ar Putinu un runāt par svarīgiem jautājumiem divpusējās attiecībās. Tas, ko viņi runājuši, paliek viņu ziņā, bet kopumā pasaulē tiek atbalstīts tas, ka dialogs ar Krieviju notiek.» Loģiski.