Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forums Valmierā noteikti bija NOTIKUMS. Rūpīgi gatavots un izsvērts teju divu gadu garumā, uzdrīkstoties šāda līmeņa saietu iznest ārpus ierastajiem galvaspilsētas rāmjiem uz Vidzemi, reģionu ar attīstītu lielražošanu pēc pasaules ranga nosacīti vidēja lieluma uzņēmumos un arī būtisku mazo uzņēmumu pienesumu. Tiesa, vidzemnieki nebija savrupnieki, tāpēc bija gādājuši, lai foruma viesiem būtu iespēja apskatīt arī interesantus veiksmīga biznesa piemērus no pārējiem Latvijas reģioniem un Rīgas, sava vieta ekspozīcijā bija arī 10 pārstāvjiem no Latvijas LIAA biznesa inkubatoriem.

Ceturtdien un piektdien Valmierā notika, iespējams, viens no sakarīgākajiem un konstruktīvākajiem šī gada mūsu valsts ekonomikas veicināšanas pasākumiem Latvijā — Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forums. Kamēr kaimiņpilsētā ikviens, kuram nebija slinkums, festivālā Lampa kopā ar vēl kuplu pulku naudas tērētāju vienkārši cepās par to, kas mums bija, kā nav un kāpēc nav, tikmēr Valmierā naudas pelnītāji, tie, kuri pelna naudu Latvijā un arī daudzviet citur pasaulē, īsi un koncentrēti sprieda, dalījās ar savu pieredzi, kas mums ir un kā varētu būt vairāk, kā Latvijai nopelnīt vēl vairāk naudas.

No Mazsalacas novada uz lielajiem Dziesmu un deju svētkiem devušies astoņi kolektīvi, kopskaitā 150 dalībnieki.

Mazsalacas novada seniori ļaujas izzināšanas priekam. Viņi dodas ekskursijās, krāj pieredzi un lolo jaunas ieceres.

Grāmatu krājumam būs vieta Sēļu muižas dzīvojamā mājā.

Sēļos folklora jeb tautas dzīvesziņa vairs nav svešs jēdziens, tā kļuvusi populāra. Izveidoti divi tautas mūzikas kolektīvi, un tautas tradīcijas un dzīves gudrības pārrunā dažādos pasākumos.

Valmieras muzejā sestdien atklāja divas interesantas izstādes.

Valmieras Kultūras centra etno kokļu kopa jūnijā noslēdza pirmo radošo sezonu, kas bijusi muzikāliem notikumiem bagāta.

Baptistu mācītāja Pētera Sproģa politiskā karjera nošvirkstēja visu mūsu acu priekšā kā svētku salūtraķete, atstājot aiz sevis vien neziņas tumsu un vieglu sēra smaku. Šķiet, nupat vēl tik perspektīvais politiķis būs kārtējais latvju Ahillejs, par kura vārīgo vietu zina vien pats un viņa sīvākie ienaidnieki.

Frontes līnija bija tālu, kaut kur vēl krāca Kurzemes katls. Bet skolās Valkas pusē 1944. gada oktobrī sākās mācības. Valdība bija cita, un citi bija skolotāji. Kara briesmās cietusī zeme un cilvēki sāka atgūties. Posts visapkārt bija liels. Nebija pat skolas grāmatu, tās, kas bija pavasarī — no vācu laika, nederēja, tagad bija krievu laiki, cita sistēma. Vakardienas varonis tagad bija drīzāk dzimtenes nodevējs. Un skolēni arī nedroši, bailīgi, nesaprazdami, kas labs, kas slikts. Skolotāji centās, cik spēdami, nomierināt sakarsušos prātus. Sāka ar koriem. Bija balss vai nebija — nācās dziedāt skolas korī. Bet kuras tad nu būs tās pareizās dziesmas? Sākām ar tautasdziesmām «Div' pļaviņas es nopļāvu», «Arājiņi, ecētāji maizi mina kājiņām, cepējiņa, gudra sieva, satin kļavu lapiņās». Un drīz vien sākām mācīties citu himnu — jau trešo trijos skolas gados.