Vasara ir laiks, kad gan lielākas, gan mazākas pilsētas svin svētkus, atzīmējot katru aizvadīto gadu pilsētas godā. Pagājušajās brīvdienās savu 87. jubileju svinēja arī tā, kuras novads iekļauts Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Tā ir Mazsalaca — mazs novads ar lielu atbalsi.
Kopš 2010. gada zemnieku kooperatīviem piederošais uzņēmums «Latvijas piens» ilgāku laiku nav maksājis par piegādāto pienu. Rezultātā sperts izmisuma solis — sākta kooperatīvam «Trikāta KS» piederošo 55,36% rūpnīcas kapitāldaļu pārdošana. Kā zināms, pirms gada, izstājoties no akcionāru saraksta, to izdarīja kooperatīvs «Piena partneri KS», pamatojot savu lēmumu ar domstarpībām uzņēmuma attīstības stratēģijā. «Liesma» uzklausīja «Trikāta KS» biedru viedokļus.
Vasaras pirmais mēnesis ritēja pilnā sparā, kad no Valmieras Kultūras centra nāca piedāvājums doties apmaiņas programmā Erasmus+ uz Lietuvu un iekļauties nedēļu ilgā projektā jauniešiem Ar kultūru — pret jauniešu bezdarbu. Gada karstāko mēnesi — jūliju — pavadīt, iepazīstot citu valstu kultūru, uzlabojot valodas zināšanas un satiekot jaunus erudītus jauniešus? Tādu iespēju nevarēja palaist garām! Latvijas godu projektā aizstāvēt devās divas skaistas, savu valsti mīlošas valmierietes — Elīna Krūkle un Rebeka Jukāma. Ar meitenēm uz brāļu zemi devās divi viesturieši — Oskars Leosks un Lotārs Zariņš. Komandas vadību uzņēmās latviešu valodas skolotāja no Rīgas Rita Alpa-Lūka.
Nobeigumam tuvojas vērienīgie rekonstrukcijas darbi Andreja Upīša ielā Valmierā. Šajā objektā galvenais būvdarbu izpildītājs ir Rīgas firma Ceļu pārvalde, vēl — lielākoties apakšzemes komunikāciju izbūvē, kā arī labiekārtošanā — te strādājuši arī pašmāju uzņēmuma Vidzemes energoceltnieks vīri.
2. turpinājums
Pa kreisi no skolas bijuši padomju karavīru brāļu kapi, 1947. gadā šķūtniekiem ar zirgiem un lāpstām bija jābrauc visur salasīt kritušos. Te apraka 22 karavīrus. Kad Veļķu muižā bija skola, no Krievijas braukuši tuvinieki, daži dzīvoja nedēļām, sēdēja savos kapiņos un raudāja. 1984. gadā tos it kā izraka ārā un pārveda uz Valmieras jauno memoriālu. Vietējos pie tā klāt gan nelaida. Vēlāk kauliņi mētājās, puikas tos lasīja un veda nodot Valmieras muzejā (LFK 2049, 934).
Pēdējā laikā dzirdams arvien vairāk neapmierinātu valodu par to, ka esam pārdevuši savu neatkarību Rietumiem, jo, kā Briselē un NATO mītnē teiks, tā arī būs. Es šiem apgalvojumiem varu piekrist tikai daļēji. Nu, ņemsim kaut vai medicīnisko aprūpi — vai tad Brisele būtu noteikusi, ka uz plānotajām operācijām sirdzējiem jāstāv rindās mēnešiem un pat gadiem? Nē, mīlīši, tā ir vairāk nekā divdesmit neatkarības gados izveidojusies sistēma. Tāpat šaubos, vai NATO ģenerālštābs būtu kaut kā ieinteresēts, lai visiem mazuļiem nepietiktu vietas bērnudārzos, toties pietrūktu kontingenta lauku skolās — jau atkal tā ir sistēma.
Piektdien man gadījās uz savas ādas izbaudīt, ko nozīmē vērienīgā, daudzus miljonus vērtā allaž braucēju pilnās šosejas Cēsis – Vecpiebalga rekonstrukcija. Reāli tas nozīmē jauna tilta pār Gauju būvi Taurenē, kur satiksme bez aizķeršanās notiek pa blakus esošo veco, savu laiku nokalpojušo tiltu, plus krietnu pusduci ar luksoforiem regulējamu ceļa posmu gabalā no Dzērbenes pienotavas līdz pat Brežģa kalnam. Pa veco, kaut neskaitāmiem ielāpiem klāto pumpaino asfaltu pirms tam varēja vidēji ar tiem pašiem 90 plus kilometriem stundā kustēt bez bēdu, bet tagad ik pa brīdim prātīgo braukšanu pa tikko uzklātu pirmo divu kārtu (būs vēl trešā, pēdējā!) asfaltbetonu vienas brauktuves joslas platumā pārtrauc pavēloši sarkanais luksofora signāls. Nav jau ilgi, bet katrā vietā kāda piecminūte apmēram jāpauzē...
Iekļaujošās izglītības projekta ietvaros tikšanās reizē ar Valmieras pusē iesaistīto izglītības izstāžu pārstāvjiem izvērtējām projekta virzību. Iecere ir apkopot rezultātus un pašvaldību deputātiem tos parādīt vizuāli. Līdz šim iegūtie rezultāti ir pozitīvi, un secinājums tāds, ka skolās ir nepieciešams speciālās izglītības pedagogs. Tāpēc mērķis ir, lai pašvaldības nākamā gada budžetā ieplānotu tam līdzekļus. Protams, ne katrā skolā būtu nepieciešama šāda pedagoga štata vieta. Pietiktu, ja uz trijām skolām būtu viens speciālists.
«Kāds varbūt teiks, ka šī ideja ir nedaudz traka un aptaurēta, bet man šķiet patīkami, ka trijās vietās Valmierā — pie Vidzemes Augstskolas, pie Mūzikas skolas un pie Dzirnavu ezeriņa līdzās kāpnēm uz Bastionu — atradīsies publiskas klavieres,» sestdienas pēcpusdienā pl. 17, atklājot 24 stundu klavierspēles maratonu, klātesošos uzrunāja Valmieras novada fonda brīvprātīgais Mārcis Bogdanovs. Savukārt Valmieras Mūzikas skolas direktors Aivars Cepītis, apsveicot atnākušos, izteica cerību, ka maratona laikā viņiem pievienosies gan klausītāji, gan dalībnieki, lai atbalstītu šo jauno, skaisto ideju, ka klavieres var skanēt arī brīvā dabā un pie tam vēl 24 stundas.
25. jūlijs Ipiķos bija īsta svētku diena cilvēkiem, kuri te dzīvo, dzīvojuši un tagad tikai ciemojas. Atkalsatikšanās kā vienmēr sākās ar jaukām atmiņām par pagātnes mirkļiem. Bija patiess prieks sagaidīt tik daudz savējo, arī ciemiņi no Igaunijas kuplināja kaimiņu un draugu pulku. Svētku dienu pavadījām kopā ar Rūjienas novada Lodes pagasta kultūras nama vīru vokālo ansambli «Rūjmala», Lodes kultūras nama sieviešu vokālo ansambli un Igaunijas Meizakilas pilsētas pašdarbnieku kolektīviem. Lustīgos dančos visus sanākušos grieza dziedošā ģimene — brāļi Puncuļi.