Ratiņkrēslā AGRIS LASMANIS nonācis pašā savas dzīves sākumā. Visiespējamāk, ka dzemdību traumas dēļ, taču ārsti to nav atzinuši. Varbūt tā teikt nebūs īsti pareizi, taču tieši tas, ka par cilvēku ar īpašām vajadzībām viņš kļuvis no bērna kājas, tālākajā dzīves ceļā, iespējams, izrādījies neliels bonuss, jo ceļu uz savu mērķi — sevis pierādīšanu sportā — Agris sācis iet agrāk par citiem. Jau no bērnības mamma viņu vedusi uz dažādiem pulciņiem Bērnu un jauniešu invalīdu biedrībā «Saulīte».

Grupa GhettoZloba radusies Valmierā 2002. gada vasaras beigās, apvienojoties četriem draugiem, no kuriem trīs savulaik mācījušies vienā klasē Valmieras ģimnāzijā. Ideja par grupas veidošanu radās Vilnim, un tā ar sajūsmu tika uzņemta pārējo dalībnieku starpā, vainagojoties ar kolektīva dibināšanu. Nedaudz vēlāk grupai pievienojas Bālais, kurš aizpilda iztrūkstošo ritma ģitārista vietu. GhettoZlobas sastāvā sākotnēji ietilpst: Vilnis (vokāls), Pauls (ģitāra), Bālais (ritma ģitāra), Ārčijs (bass) un Cukurs (bungas), kurš gan 2008. gada rudenī emigrē uz Skandināviju. Lai grupai nebūtu jāpārtrauc darbība, tika meklēts jauns buņģieris, un tāds tika atrasts Mika Riekstiņa (Mikriņa) personā, kurš pirms tam bija zināms kā Valmieras hardcore/sissycore apvienības Ambrosia bundzinieks.

Vidzemē darbojas vairāki ģimeņu un bērnu atbalsta centri, kuros bērni, bieži arī topošās un jaunās māmiņas nonāk krīzes situācijās.

«Bez darba vēl gribas radīt,» sarunā sacīja valmieriete JŪLIJA HMEĻEVSKA, un tie ir kā atslēgas vārdi stāsta  saturam. Jūlija glezno, vāra ziepes vārdu tiešajā nozīmē, pērnajā gadā noskrējusi divus pusmaratonus, bet ikdienā viņa ir zobārste. Taču arī ne gluži parasta zobārste, ja tā stereotipiski raugāmies uz stomatologa profesiju. Jūlija izdarījusi citas izvēles. «Es taču eju pa dzīvi, izvēloties tikai to, ko man sirds saka,» tā jaunā sieviete, kura pieņem pacientus laukos, divas dienas nedēļā strādā Mazsalacas slimnīcā, bet asākā profesionālā šķautne ir tā, ka Jūlija jau pusotru gadu rauj zobus tiem cilvēkiem, par kuriem lielākā daļa sabiedrības varbūt vēlētos pat aizmirst. «Mans pacients ir mans pacients, arī tas, kurš zobārsta krēslā iesēžas cietuma sienās. Viņš ir cilvēks, kuram jāpalīdz,» tā Jūlija pastāsta, ka viņa ir zobārste Valmieras cietumā.

Pie valmierietes, bērnudārza «Buratīno» skolotājas palīdzes GINTAS MATEUSAS draugi, paziņas un dažkārt pat sveši cilvēki pēc palīdzības griežas tad, kad svētku galdā vēlas kādu īpaši skaistu un gardu pārsteigumu. Gatavot saldās un sāļās tortes, kēksus,  vēja kūkas un vēl citus našķus nebūt nav Gintas ikdienas darbs, bet gan vaļasprieks, kuru viņa, izrādās, ir izkopusi jau kopš agras bērnības.

INGA RUŽICKA sevi sauc par reinkarnisti, jo viņa interesējas par iepriekšējām dzīvēm, dzīvi starp dzīvēm un dvēseļu pasauli.

Svētdien Valmieras teātra Lielajā zālē notiks pirmizrāde Vara Braslas iestudējumam Lattia, Laura Gundara lugai par maz izpētītu latviešu vēstures posmu — 19. gadsimta pirmo trešdaļu, kad nācijas pamati vēl tikai veidojas un pat līdz Pirmajai atmodai vēl jāgaida vairāki desmiti gadu. Tikko radušies pirmie turīgie cilvēki, kas grib kaut ko mainīt, un parādījušies arī pirmie ideālisti. Viens no viņiem ir Cimzas Jānis, 20 gadus vecs mājskolotājs, kam draudze saziedojusi naudu, lai viņš varētu braukt un mācīties augstās skolās Vāczemē. Šo gandrīz vai vēsturisko personu, ko mēs pazīstam kā Dziesmu svētku tēvu Jāni Cimzi, šajā uzvedumā spēlē MĀRTIŅŠ MEIERS.

Jaunās sieviešu basketbola līgas (JSBL) regulārā čempionāta vadībā joprojām sporta kluba Valmiera sieviešu komanda, kuru trenē Alvils Kaufmanis. Mūsējām 18 spēlēs 16 panākumi.

Fakts, ka vēsture mēdz atkārtoties, nav nekāds jaunums. Lietuvas ārlietu ministrs Jozs Oleks nesen norādīja, ka «hibrīdkarš mums nav nekas jauns, visas trīs Baltijas valstis savulaik tika okupētas tieši ar šāda kara palīdzību». Proti, notika tas pats, kas Krimā — tika iesūtīti spēki un sarīkotas viltus vēlēšanas.

Viņnedēļ, runājot ar kādas profesionālās izglītības iestādes vadītāju, abi  nonācām līdz ļoti sāpīgai tēmai — kadriem. Lai arodskolas beidzējam sava profesija pēc filmās redzētā un varbūt atklāto durvju dienā uz vietas apskatītā pa mācību gadiem tā īsti iepatiktos, šī jaunā censoņa praktiskajam darbaudzinātājam jābūt reizē gan labam pedagogam, gan ļoti profesionāli zinīgam savā jomā. Ideāli, ja pasniedzējs, piemēram, elektrotehnikā, audzēkņos pārlej mācību vielu kopā ar praktiskām lietām nevis no savas divdesmit, trīsdesmit gadus senās personīgās prakses, papildinātu ar svaigi sarakstītā teorijas brošūrā izlasīto, bet stāsta par to, ko pats (un viņa padotie) šodien dara viņa uzņēmumā.