Pašlaik es kalpoju par mācītāju Valkas novadā, Kārķu un Ērģemes draudzēs. Taču līdz tam ir noiets garš ceļa gabals. Varētu teikt, ka tas ir bijis sagatavošanās ceļš manai kalpošanai. Esmu dzimis un audzis Cēsu pusē. Jaunība pagājusi ļoti dēkaini. Esmu piedzīvojis gan prieka dienas, gan tumšos brīžus. Jaunībā ne visai patika mācīties, vidusskolā nomācījos divus gadus un izstājos. Tad divus gadus dienēju armijā. 1986. gadā es satiku Mārīti, mēs apprecējāmies, un es pārcēlos uz dzīvi Kārķos. Iesākumā mums bija zemnieku saimniecība, vēlāk mēs izveidojām savu individuālo uzņēmumu.

Akciju sabiedrības «Valmieras stikla šķiedra» vecākais elektronikas inženieris JURIS NABOKINS vakarskolā pavadījis tikai vienu mācību gadu, taču siltas atmiņas par to palikušas.

Mūžam mainīgā – tā droši var teikt par mūsu Valmieras vakarskolu. Skola kopš tās izveidošanas vairākkārt mainījusi savu atrašanās vietu, mainījušies nosaukumi – no «Valmieras strādnieku un zemnieku vidusskolas» līdz 2. vidusskolas struktūrvienībai – Valmieras vakara (maiņu)  vidusskolai. Tomēr visu laiku tā nav pazaudējusi savu īpašo vietu – bija un ir mācību iestāde dažāda vecuma skolēniem, kuri visdažādāko iemeslu dēļ nemācās parastajās vispārizglītojošajās skolās.

Pagājušajā reizē iepazināmies ar Maršnera mājas un paša Ludviga jeb Karla Roberta Lui Maršnera personību. Šoreiz aplūkosim pārējos Maršneram piederošos īpašumus un ieskatīsimies to vēsturē.

Projekta «By Learning You Will Teach, by Teaching You Will Learn» ietvaros kopā ar mani Portugāli apmeklēja arī 10.c  klases skolniece Lelde Anna Zandmane, skolotājas Oksana Karaļčuka un Daiga Ramata.

Es devos projekta braucienā uz Turciju. Projekts «By Learning You Will Teach, by Teaching You Will Learn» ir finansēts no  Eiropas Savienības programmas «Erasmus+» līdzekļiem un domāts, lai satiktos un kopā strādātu septiņu  Eiropas valstu skolēni un skolotāji, kopīgi izstrādājot dažādus materiālus  skolu pašpārvalžu darba uzlabošanai. Latviju pārstāvējām mēs – Valmieras vakara (maiņu) vidusskolas divi skolēni un divas skolotājas.

Vakar tika publiskoti Nīderlandē notikušā konsultatīvā referenduma par Eiropas Savienības (ES) un Ukrainas asociācijas līgumu oficiālie rezultāti, atbilstoši kuriem referendums uzskatāms par notikušu, un 61% tā dalībnieku ir balsojuši pret līgumu. Vienlaikus lielākā daļa referenduma dalībnieku diezin vai jebkad bija šo līgumu lasījuši, tāpat tikai retais spēja atrast kartē Ukrainu, jo (par nelaimi ukraiņiem) balsojums Nīderlandē bija nevis par vai pret Ukrainu, bet gan par Briseles tiesībām pieņemt lēmumus, nepainteresējoties par ES dalībvalstu iedzīvotāju viedokli.

Statistika liecina, ka no 2014. gada jūlija līdz 2016. gada februārim piena iepirkuma cena Latvijā samazinājusies par 27%, kas esot otrais lielākais cenu samazinājums ES. Prognozes liecinot par vēl tālāku cenu pazeminājumu. Cenas turpina kristies, un piena ražotāju zaudējumi arvien  pieaug. Latvijas lauksaimnieku organizācijas jau pirms krietna laika nosūtīja izmisuma vēstuli uz Briseli, vairāku lauksaimnieku organizāciju pārstāvji pat pieteicās uz vizīti pie ES lauksaimniecības un lauku attīstības komisāra Fila Hogana, lai skaidrotu katastrofālo situāciju piena nozarē Latvijā.

Krodera pirmdiena ir vienīgā reize gadā, kad Valmieras teātrī valda īpaši teatrāla noskaņa, sprēgā asprātības, aktieri uzgavilē kolēģiem, novērtējot Krodera fonda paziņotos nominantus un laureātu, kuru vārdus, uzturot augošu intrigu, izdodas neizpaust līdz pat Krodera balvas pasniegšanas vakaram — šogad aizvakar.

«Vēsturiski aprīli par mākslas mēnesi sākām uzskatīt jau piecdesmito gadu beigās ar tādu milzīgu kulmināciju septiņdesmitajos, kad kopīgā mākslas telpā uzplaiksnīja gan mūziķi, gan literatūra, gan glezniecība, tēlniecība un vēl daudzi dažādi mākslas žanri. Taču Valmieras muzejā katrs ir mākslas mēnesis, jo katru mēnesi tajā skatāma kāda izstāde,» atklājot Valda Krēsliņa gleznu un Āra Smildzera tēlniecības darbu izstādi AMEN, kas gan nozīmē nevis beigas, bet apstiprinājumu, piektdienas pēcpusdienā klātesošos uzrunāja Valmieras muzeja direktore Iveta Blūma. «Daļa  mākslas telpas apmeklētāju uzskata, ka mākslinieciskas formas ir fikcijas, ka fantāzija pieciešama tikai tad, ja tā netraucē uztvert cilvēku tēlus, un tieši tāpēc aprīlis ir mākslas mēnesis, kad mēs varbūt mācām un mācāmies paskatīties uz mākslu nedaudz citādāk, un likumsakarīgi, ka mākslas mēnesis ir pavasara mēnesis, jo pavasarī līdzīgi pumpuriem cenšamies izlauzties no iekšējā kodola — augt, briest, attīstīties, ejot uz vasaras pilnziedu, rudens pilnbriedu, ziemas spelgoni. Māksla provocē mūsu prātu un liek atbildēt uz jautājumu, vai māksla ir tikai mūsu dvēseles stāvokļa novešana pretī tam, ko dēvē par estētisko baudījumu.»