Tālumnieks

Kad vēsturnieki pēta mūsu zemes vēsturi, ne vienreiz vien rodas jautājums – no kā gan senči pārtikuši? Viņiem taču nebija nedz kartupeļu, pupiņu, kāpostu, tomātu, gurķu, paprikas, nedz kukurūzas un vēl daudz kā cita, ko ēdienreizē galdā likt. Liela daļa no tagad tik ierastajiem dārzeņiem pie mums taču atceļoja no Kolumba atrastās Amerikas. Starp atceļotājiem īpaši gribu pieminēt ķirbjus, kurus pēc arheologu domām Peru dzīvojošie sākuši audzēt jau pirms 12 tūkstošiem gadu (mūsu teritorijā tad vēl tikai beidzās ledus laikmets un sāka ieceļot pirmie cilvēki). Atceļojuši līdz Eiropai, ķirbji pirmo vērtējumu esot guvuši klosteros, bet par atzītu pārtikas augu kļuvuši vien 17. gadsimtā. Uz mūsu pusi, visticamāk, toreiz moderno dārzeni uz savām muižām atveduši vācieši. Par to liecina arī «ķirbja» lielā līdzība vāciskajam «kurbis». Pēc tam ķirbis no muižām ātri vien, varētu pat teikt, aizripoja vai līdz katrai lauku sētai. Tur tas, pateicoties savu ziedu lieliskajām apputeksnēšanās spējām, cauri gadsimtiem ir gan vairojies, gan krustojies, radot pat gluži jaunas, tautas selekcionētas ķirbju šķirnes.

Vēsajā rudenī nārsto lašveidīgās zivis. Tādēļ no 1. oktobra ir noteikts šo zivju ķeršanas liegums. Latvijā savvaļas laši ir sastopami Gaujas, Irbes, Salacas un Ventas baseinu upēs. Taču pēdējos 30 gados šī populācija ir ļoti samazinājusies. Zivju speciālisti vērtē, ka dabīgie Latvijas laši mūsu ūdeņos ir vairs tikai ap 15 procentiem (pārējie ir jau no zivjaudzētavām ielaistie). Tādēļ šo vēl dabīgo lašveidīgo zivju nārsta nosargāšana pēdējos gados kļuvusi ne vien par zivju aizsardzības inspektoru, dabas daudzveidības saglabātāju aktuālu uzdevumu, bet arī par katra godīga makšķernieka sirdsapziņas lietu.

Kad mājdzīvnieku moka parazīti, saimnieks tam palīdz ar prettārpu līdzekļiem, nevis iemidzina. Līdzīgi ir jārīkojas valdībai ar obligātā iepirkuma komponenti – nelāgu slavu ieguvušo nodevu alternatīvās enerģētikas atbalstam, ko maksā elektrības patērētāji. Mums jārīkojas ātri, lai atgūtu tautas uzticību.

Basketbolam ir lielas un senas tradīcijas Valmierā. Mēs ar saviem darbiem cenšamies šīs saknes stiprināt, mest arvien jaunus izaicinājumus lietām, kas saistās ar un ap basketbolu. Cenšamies to darīt pēc labākās sirdsapziņas.

Eiropas Savienības dalībvalstīs, kā zināms, soli pa solim jau kopš 2017. gada notiek Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) stratēģiskā plāna sagatavošana, kurā šā gada galvenie uzdevumi bija regulu apspriešana, pati plāna izstrāde, nosakot galvenās vajadzības, prioritātes, mērķus, pasākumus un tiem atbilstošas finanses. Nākamgad paredzēta KLP stratēģiskā plāna apstiprināšana, noteikumu sagatavošana un ieviešana, lai jau no 2021. gada varētu sākties visa nolemtā īstenošana. Ir dzirdēts, ka Briselē jauno KLP dēvējot nebūt ne par revolūciju, bet gan par evolūciju. Ko no tās deklarētajiem ekonomikas, vides un sociālajiem mērķiem cer sagaidīt Latvijas lauksaimnieki? Zemkopības ministrijas mājaslapā šovasar notika aptauja, vaicājot, kurš no nākotnes KLP ekonomiskajiem mērķiem (taisnīgi ienākumi, palielināta konkurētspēja un palielināta vara pārtikas ķēdē) jums ir svarīgākais.

Piektdien Eiropas sporta nedēļas ietvaros Valmierā norisinājās Valmieras nakts rogainings, pulcējot vairāk nekā 250 dalībniekus.

«Plāno nākotni – tā būs vieta, kur pavadīsi atlikušo mūžu,» reiz teica Marks Tvens, ievērojams sava laika amerikāņu rakstnieks.  Lai gan dažiem izaicinājumu sagādā iepazīšanās ar Haklberija Fina un Toma Sojera dēkām, visai ievērojama sabiedrības daļa par grūtu, sarežģītu un nesaprotamu bubuli uzskata zinātni un tās jaunāko sasniegumu izprašanu. Mēģinot paskaidrot sarežģītus terminus un likumsakarības vienkārši, jau vairākus gadus visā Eiropā risinās Zinātnieku nakts, veicinot sabiedrības informētību par zinātnes daudzveidību un ieinteresētību par to. 2019. gada tēmas – Zinātne nākotnei – labākā izprašanā ikvienu interesentu aicināja Valmieras integrētās bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļa.

Augusta beigās, braucot pa līkumotu, taču teicamā kvalitātē savulaik asfaltētu ceļu no Valgas uz Vilandi Igaunijā, kaut kur pusceļā starp abām pilsētām pilnīgos laukos pamanīju ceļa malā iespaidīgu saules enerģijas bloku kompleksu – iespējams, pat kādu pushektāru lielā platībā tieši uz zemes garās līnijās bija sabūvēti saules paneļi. Te nu tā ir, īstā zaļā enerģija! Tieši par saules enerģijas izmantošanu šovasar iznāca īsi aprunāties ar diviem kaut kādā ziņā ar zaļo enerģētiku saistītiem vīriem.

Pirmās skolas Vidzemē dibinātas jau zviedru laikos 17. gadsimtā. No 1738. līdz 1743. gadam Valmierā, Gaujas krastā, Jēra kalnā darbojās M. E. Hallartes (1683 – 1750) izveidotais brāļu draudzes seminārs, kura audzēkņi vēlāk strādāja par skolotājiem tuvējo pagastu un draudzes skolās. Iespējams, pirmie semināra audzēkņi uzsāka darba gaitas Kokmuižas pagasta skolā, jo Kocēnu pamatskolas pagalmā novietots piemiņas akmens, uz kura ierakstīts gada skaitlis 1739, kas liecina par izglītības aizsākumiem Kokmuižā pirms 280 gadiem (no baznīcas pārraudzīšanas protokoliem). Plašākas ziņas pieejamas par skolu Mellumos, kas atradās pie Jumaras upītes, tā dibināta 1870. gadā. No 1881. līdz 1893. gadam Kokmuižā par skolotāju strādāja rakstnieks Apsīšu Jēkabs.

Neaizmirst nekad to rudens dienu,

Bikli soļi skolai pretī nes...

(Venta Vīgante)