No 26. līdz 28. februārim Rīgā, Starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā, jau 22. reizi notiks starptautiskā izglītības izstāde «Skola 2016», kas tūkstošiem jauniešu vienuviet piedāvās iegūt visaptverošu informāciju par mācību iespējām Latvijā, ārzemēs un palīdzēs izvēlēties piemērotāko izglītības ceļu. Vērtīgu informāciju atradīs arī pieaugušie.
Es esmu aptaukojies. Guļu ar uzpūstu vēderu, atraugājos un stenu. Es sirgstu ar bulīmiju un anoreksiju arīdzan. Kuņģa saturs prasās ārā ar steigu, divi pirksti mutē ir mans sveiciens visam apēstajam. Es vairs nejūtu garšu, viss vienādi pliekans, trekns, bezgala ass un neveselīgs. Kādi tur vitamīni, vien sliktās taukskābes, garšas uzlabotāji un e-vielas. Esmu slims, bet guļot gultā, roka stiepjas pēc kārtējā kumosa. Esmu atkarīgs. «Labdien! Mani sauc Aigars. Esmu atkarīgs no kultūras subproduktiem.»
GATIS ĒRGLIS patlaban ir pats galvenākais un arī veiksmīgākais no Valmieras futbola treneriem: viņa vadībā Valmiera Glass/BSS futbolisti pēdējās trīs sezonas 1. līgas turnīrā allaž bijuši starp medaļniekiem, divas reizes izcīnot bronzas, bet pērn — jau sudraba godalgas. Par šiem sasniegumiem viņam piešķirti gan Gada trenera, gan Gada valmierieša tituli, taču tāpēc Gatis nav sācis lidināties mākoņos, jo vēl ir daudzas virsotnes, uz kurām tiekties gan Valmieras, gan Latvijas mērogā.
Ja viss norisināsies bez aizķeršanās, jau šopavasar Valmierā sāksies vēl vienas pilsētas rajonu nozīmes transporta maģistrāles — Georga Apiņa ielas — rekonstrukcija posmā starp Rubenes un Beātes ielu.
Līdz ausīm augstskolā — tā par savu ikdienu saka AGNESE KARASEVA. Viņa savas zināšanas un enerģiju Vidzemes Augstskolā ir ieguldījusi, ne tikai aktīvi darbojoties dažādos amatos un vadot projektus, bet arī palīdzot studentiem.
ZAIGA TENTERE bērnību pavadījusi Vecpiebalgā un uz Valmieru devās pirms astoņiem gadiem, lai studētu Vidzemes Augstskolā. Apguvusi žurnālista profesiju, viņa sāka strādāt Vidzemes TV, tagad «Re:TV», un pašlaik ir bērna kopšanas atvaļinājumā.
Piektdien solītajā vizītē Valmierā aizsardzības ministru Raimondu Bergmani visticamāk pavadīs ministra biroja vadītāja IEVA JIRGENSONE, kādreizējā Valmieras meitene.
Laimīgs esot dzejnieks, ja kaut vienu viņa dzejoli tauta no paaudzes paaudzē pazīst un dzied. Šķiet, vien retais nespētu noskaitīt vai nodungot Rietekļa «Še, kur līgo priežu meži» («Pie Gaujas»). Tā autoram, Jūlijam Eduardam Balodim (1856 - 1940), šomēnes 14. februārī apritēja 160.
Dažubrīd, kad vaļīgāks brīdis gadās, domas, pa vēstures ceļiem klejodamas, grib kādai lietai vai notikumam atbildi rast. Tad laiks dokumentos lūkoties vai ļaužu atmiņās klausīties. Laika sprīdis, kas Pasaules pulsam tīrā niecība, cilvēka mūžam pagarš nogrieznis. Tā īsti var apjaust, cik vērtīgas ir fotogrāfijas un pieraksti, jo domās glabātais mēdz gaist vai savādāks ar laiku šķist. Ar prieku lasīju Ērika Roštoka atmiņas par sporta dzīvi Valmierā padomju gados. Tāpat lielisks Regīnas Valtenbergas raksts, kas veltīts Adalberta Bubenko simtgadei 2010.gadā. Tie arī rosināja uz dažām pārdomām.
Ja vēl ne visā Latvijas dabā, tad vismaz jau Valmieras dabā ne tikai katrai augu, bet arī dzīvnieku sugai nu jau ir sava vieta un teikšana. Priedes aug pie Stāvajiem krastiem, ozoli parkos, liepas alejās, bet sirmie vītoli dodas uzbrukumā daudzās dziedāšanās izslavēto ievu teritorijām. No Āžkalna ezeriņa pa Rātsupīti, sēklu izkaisīšanai izmantojot palus, arī pilsētā cenšas ielavīties latvāņi…Stirnas iemīļojušas pļavu pie Elku kalniņa, mežacūku klaiņošana pamanīta Kaugurvērī, bebriem zobu asināšanai atvēlēta atteka pie Dīvalu kapiem un Gaujmala. Tomēr, lai arī šīs teritorijas Valmieras kartē kādai no sugām rādās pat piederīgas, neviena no tām nav nosaukta ne par Latvāņu upi, Stirnu pļavu, pat par Bebru atteku ne.