Kas jauns it kā nesenajos, tomēr jau tik tālajos un piemirstajos laikos, tā nodomāju un dodos dokumentēto atmiņu klejojumos pa Valmieru padomju laikos. 1977.gads bijis ievērojams ar oktobra revolūcijas 60. gadadienas atzīmēšanu. Protams, daudziem tie bija patiesi svētki, bet ļaužu vairumam tika prieks par pāris brīvdienām un oficiālo daļu noslēdzošajiem sarīkojumiem.

Sveiciens pavasarīgi rudenīgajā jūlijā! Šoreiz atdodu parādu — solītās Valmieras koka darbu meistara Pētera Priedīša cirvja un nazīša bildes. Paldies Pētera mazdēlam Viesturam, kurš man abus šos simtgadīgos, bet ļoti labi saglabājušos vectēva ikdienas darba rīkus (arī nazīti!) atnesa uz fotosesiju!

Šoreiz uzmanība tiks pievērsta Valmieras  pilsētas pašvaldības mežiem. Ja kādu no jums skar tālāk rakstītais, tad uztveriet to kā pirmo atgādinājumu. Tad sekos rakstīts atgādinājums un, neveicot nekādu darbību, pēc Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa attiecīgā panta var sekot pārkāpuma protokols.

Par spīti pelēkajam un nomācošajam laikam, kas šogad ietiepīgi nevēlas ļaut karstā gadalaika svelmei vaļu, vasara jau ir pilnbriedā. Par to liecina ne tikai zaļojošā daba, bet arī novērojamais klusums pilsētā. Ne viens vien jaunietis devies vasaras brīvlaikā atpūsties. Tomēr netrūkst darba rūķu, kas vasaru aizvada, pilnveidojot sevi. Savā pieredzē dalījās skolniece, Jauniešu ideju laboratorijas biedre SIMONA ŠMIDTE un nule augstskolu pabeigusī ANETE GLUHA.

Valmieras muzejā pavisam nesen nonācis interesants vēstures avots – celtniecības amatu sekcijas sēžu protokoli rokrakstā, vērtīgs papildinājums jau apkopotajai informācijai par amatnieku biedrību. Laika zoba balinātajā burtnīcā — ziņas par sekcijas darbu laikā no 1937. gada 25. maija, kad tā dibināta Valmieras amatnieku biedrības paspārnē, līdz 1942. gadam. Dažu lapu klades beigās trūkst. Vērtīgais ieguvums visus padomju okupācijas gadus glabājās pie skursteņslaucītāja amata meistara Jāņa Voldemāra Altenberga (1900-1990), kura meita Gunta to nupat, 25 gadus pēc tēva aiziešanas viņsaulē, dāvinājusi Valmieras muzejam. Altenbergs bijis sabiedriski aktīvs, 20. gadu sākumā mācījies jaundibinātajā Valmieras mūzikas skolā, 30. gados muzicējis Valmieras latviešu biedrības simfoniskajā orķestrī un 30. gadu beigās aktīvi darbojies amatnieku biedrībā.

Situācija vienkārša un ikdienišķa – cilvēks iebraucis Rīgā kādās tur darīšanās, bet starplaikā iegriezies nelielā krodziņā tā kā pusdienas paēst, tā kā kādu alus kausu iedzert un laiku nosist.

Tikai vasarā tā īsti sākam apjaust, cik atšķirīga var būt arī  sēdēšana.  No tās sēdēšanas, pie kādas esam pieraduši ziemā teātru un klubu krēslos, kafejnīcās, vai gluži vienkārši mājās uz ērta dīvāna televizora priekšā, vasarīgā sēdēšana atšķiras būtiski. It sevišķi Valmierā.

Mājas. Māju sajūta. Manas mājas. Mūsu mājas. Dzimtās mājas. Daudz emociju, atmiņu, pārdzīvojumu un asociāciju daudziem Latvijas iedzīvotājiem izraisa šie vārdi. Jā, noteikti ir cilvēki, kuriem nav māju izjūtas, kuri auguši īrētās istabelēs, dzīvo daudzstāvu 602. vai 119.sērijas «strazdu būrīšos», pievarējuši eiroremontu un jūtas labi. Kāpēc gan saspringt par vietu, kurā nav dvēseles, nedzīvo mājas gariņš un kaimiņu vārdus nezinām gadiem ilgi? Es saprotu, pat pieņemu, ka svarīgs ir jumts virs galvas, laba satiksme un normāla īres nauda. Šoreiz stāsts ir par cilvēkiem, kuriem bija, ir vai būs mājas. Par mājām ar mūžīgi čīkstošiem vārtiņiem, pagalmu, lapeni, uzmācīgiem vīnogulājiem uz sienām un ģerānijām verandā. Stāsts ir par cilvēkiem, kuri ir saimnieki. Saimnieki savā zemītē, savās mājās, savā dzīvē. Vismaz tādi grib un cenšas būt.

Jau zināmu laiku Miķeli īpaši neuztrauc lielas rakšanas Valmierā, jo parasti šādi pazemes atvēršanas un aizvēršanas procesi, lai cik ilgi tie ievilktos, rezultējas ar kaut nelielu, tomēr uzlabojumu valmieriešu ikdienā: varbūt kāds beidzot tiek pie īsteni tīra dzeramā ūdens, varbūt kāds pēc gadu desmitiem ilgas jošanas sētā uz sauso hauzīti tagadiņ pa lielam un pa mazam var nokārtoties siltumā un vēl ar brangu ūdens pēcšprici... Tas taču labi, pat lieliski, mīļie valmierieši! Tomēr ne visur...

Šo baltmetālā vizošo skulptūru valmierietis, tolaik vēl pavisam sava radošā ceļa sākumā esošais tēlnieks Ginters Krumholcs izveidoja pirms gandrīz 15 gadiem. Ilgāku laiku tā visai nepretenciozi atradās pilsētas Uzvaras laukumā, bet šovasar skulptūra ar nosacīto apzīmējumu eņģelis ieņēmusi patiešām redzamu vietu Rīgas ielas rotācijas aplī krustojumā ar Vaidavas un Sloku ielu un faktiski iezīmē savdabīgus vārtus visiem Valmierā no galvaspilsētas puses iekšā braucošajiem.