Dainis Lemešonoks

Valsts galvas raudzības Ukrainā sniedz vērtīgas mācības un brīdinājumu arī mums, dziļāk Eiropā tikušajiem. Vai «TV seja», kas iepatikās tautai, tēlojot labo prezidentu, tiešām spēs būt lietpratīgs nācijas līderis? Atliek vien cerēt: gan TV seriāliem, gan prezidenta kancelejai vienmēr kādi citi ļaudis raksta tekstus, bet Volodimiram Zelenskim šie vēstījumi vienkārši ir pārliecinoši, «ar izteiksmi» jānorunā. Ar to problēmu nebūs, kaut arī viņam, krievvalodīgajam, ukraiņu valoda – un kultūra – nav dzimtā.

Mānīgs ir Jura Pūces valkātais mieramikas veidols. LTV intervijā pašvaldību ministrs Gundaram Rēderam gluži vai taisnojās: es pats jau neko – VARAM speciālisti, balstoties dziļos pētījumos, sazīmēja «gleznu eļļā» ar 35 krāsu traipiem... Taču Saeimai (un varbūt arī valdībai un Pūcem) vēl ir trīsarpus gadi priekšā. Pietiekama laika rezerve, lai vēlētāji samierinātos ar to, kā valsts vara savās interesēs sakārtos provinci.

Latvijas Televīzijas vadībai izraudzītie cilvēki izraisa arvien vairāk protestu – līdz pat sakaitināta Gundara Rēdera asam paziņojumam tiešajā ēterā. Rodas iespaids, ka Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome tīšām veica šādu ēverģēlību – vēl neafišētu, bet pašas apjaustu jurģu gaidās.

Nupat vēl šķita, ka galvaspilsētas pašvaldība ir mūsu hibrīdkara frontes priekšējā līnija, kur tīrrocīgā opozīcija nežēlīgi apkaro nedarbos pieķerto Saskaņu. Ušakovam jau svila zeme zem kājām tā, ka jāmūk uz Briseli. Nu izrādās, ka viņš joprojām spēj savus apsūdzētājus pārvērst paša raustītās marionetēs.

Vakar sēdēju līdz malām aizpildītās Vidzemes koncertzāles balkonā un klausījos, kā Ostaps... tfu, Jānis Rozenbergs sludina sapulcētai publikai savu pilsētu par topošo latvju Silīcija ieleju – informācijas tehnoloģiju attīstības centru. Kā teiktu lielā kombinatora tautieši, sapņot nav kaitīgi...

Nē, šis nebūs stāsts par rītdienas zīmīgo datumu un ar to saistīto pašmāju, atvainojos, jampadraci. Politiskās kaislības Igaunijā sit tik augstu vilni, ka pilnībā aizēno lielmanīgo angļu ņergāšanos ap izčākstošo «breksitu».

Igaunijas politika atkal pārsteidz – un ne tikai mūs, skaudīgos dienvidu kaimiņus, bet arī pašus valsts iedzīvotājus, kuri pagājušās nedēļas nogalē vēlēja jaunā parlamenta sastāvu.

Inovācijas, cilvēkkapitāls un reģionālā attīstība – šajās nozarēs, kā iesaka Eiropas Komisija, Latvijas valdībai būtu prioritāri jāiegulda budžeta un eirofondu investīcijas. Taču diez vai mūsu pašvaldībnieki Briseles komisāros atradīs sabiedroto cīņai ar administratīvi teritoriālo reformu, lai tā neizvērstos pārāk drakoniski.

Mēs sākam jau pierast pie domas, ka par topošo Valsts prezidentu maijā/jūnijā varētu kļūt latvju politikā neierasti bārdains vīrs. Kā vienmēr, cerot uz vieglu politisko peļņu, steigšus sarosās «baļķa nesēji», un mums tiek uzmācīgi sludināts: izmitināšanai Rīgas pilī vienkārši nevar būt neviena par Egilu Levitu smukāka, gudrāka un cēlāka sāncenša.

Politiskās sīkbūtnes, kuras tikušas pie varas, pateicoties Latvijas tautas acumirkļa (un jau skaļi nožēlotai) kaprīzei, steidz izrādīt «jauno politiku», noniecinot vairāk nekā divās desmitgadēs paveiktu godavīra darbu. Partijiski mikrobi tagad lepni bļaustās par divu termiņu maksimumu valsts amatos, bet paši var nepiedzīvot pat vienu pilnu...

Latvijas Mobilais Telefons gatavojas savas nozares starptautiskai izstādei Barselonā, kurā par uzņēmuma sasniegumu demonstrācijas stenda un Latvijas tēla veidošanas pamatelementu izmantos «brūno zeltu» – kūdru. Šī iecere ir labs iegansts sabiedrībai nopietnāk padomāt, ar ko tiešām mēs esam interesanti pasaulei.

Jaunā valdība diez vai pašvaldībās tiek uztverta ar rožainām cerībām. Latvju politikā gluži tradicionāli atkal varas vairākumu veido jaunie politiskie projekti, pat veseli trīs. Pateicoties tautas (ie)gribai, tie pie valsts stūres tika bez nopietna sakņojuma vietvarā.

Par to, cik «elastīga» ir latvju parlamentārā demokrātija, visuzskatāmāk liecina partiju attieksme pret savu vai citu koalīcijas ministru kandidātu (ne)gūtu tautas uzticības mandātu. Par tā (ne)esamību tiek kaismīgi runāts vienīgi līdz tam brīdim, kad partijas konkurē cita ar citu. Pēc tam: lai taču šie meklē savus portfeļnešus kaut vārtrūmē – mums galvenais ir valdību apstiprināt!

Politiskā huligāna reputācija – ne tikai krāšņi kolorītā, bet arī pavisam praktiski lietderīgā –, ko sev bija sarūpējusi suņubūdas partija, vienā mirklī sabruka kāršu namiņa vieglumā. Topošās koalīcijas veidotājiem zuda viss respekts pret «trakajiem» – izrādās, daļai no tiem traki vajag tikai iekļūt valdībā. Vairākums būs.

Kaimiņos, igauņzemē, jaunais gads sākās ar kaut ko līdzīgu politiskam skandālam. Galu galā, tas bija gluži vai neizbēgami – tuvojas Valsts Domes vēlēšanas. Tur uzjundījās nopietna diskusija par problēmu, par ko «pieklājīgā sabiedrībā nav pieņemts runāt» arī pie mums – par pamatnācijas un krievvalodīgo attiecībām.

Diez vai Artusa Kaimiņa izveidotā politprojekta izšķiršanās piedalīties «Kariņa vai cita vienotībnieka vadītas» valdības radīšanā spēja iesvelt karstu prieku pārējos četros iespējamās koalīcijas partneros.  Pavisam atklāti tika cerēts, ka KPV LV frakcijā varēs atrast dažus nervozus deputātus, kurus izdotos «piepirkt» formālam valdības vairākumam, gaisinot Valsts prezidenta bažas no vēl vienas izgāšanās.

Iespējams, jaunas valdības neveidošanās pat uzlabo iedzīvotāju noskaņojumu – ar šādu it kā paradoksāli skanošu apgalvojumu mēneša sākumā Arnis Kaktiņš, tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS vadītājs, skaidroja novembrī izmērīto sabiedrības optimisma rekordu*. Rādās, ka, to uzzinājusi, Saeima vēlas tautai gādāt labu garastāvokli pat krietnu brīdi pēc gadumijas.

Ziņa, ka Saeimas latviskās partijas grib redzēt valdības vadībā Krišjāni Kariņu, man neizbēgami atsauca atmiņā Mākoņtēva un Buldozera leģendāro telefonsarunu, kas «jūrmalgeitas» izmeklēšanā tika noklausīta un publiskota – kā izvēlēties viņu interesēm «pareizāku» kūrortpilsētas domes priekšsēža vietnieku.

Vai tikai Guntis Bojārs ar savu aizliegtā paņēmiena žurnālistiku neiebrauca tajā purvā, kurā jau ne reizi vien iekūlies Lato Lapsa, latvju sabiedrības kritiskā prāta spītīgais modinātājs? Viņa celtiem skandāliem ap VVF kapavietu vai Šlesera tēva slimību bija rikošeta efekts: tie drīzāk kaitēja pašam atmaskotājam, bet nenieka – tajos iesaistītajiem.

Vai tikai vecie buki nav aizgājuši pārāk tālu jauno politisko līderu «izdresēšanā»? Iespējams, tās dēļ patlaban mēs esam pavisam stipri pietuvojušies iespējai, ko daļa tā dēvēto labēji centrisko politiķu sludina kā Latvijas pastardienu – valdībai ar Saskaņas līdzdalību.