Vēlēšanas šajā slejā jau ir kolēģu raženi aprakstītas, bet vai tad es varēšu noturēties, savas piecas kapeikas nepiemetis? Nu ko, šoreiz Latvijas tauta – ar sev maizi, labklājību un sociālo drošību ārzemēs pelnošo pilsoņu uzsvērtu līdzdalību – «laimi atrada suņubūdā».
Nu ko, lielais dabas līdzsvara likums ir visai nežēlīgs. Vasarā, Dziesmu svētkos, piedzīvojām un izbaudījām sava nacionālā rakstura, latvju dzīvesziņas un kultūras pašas daiļākās un cildenākās izpausmes. Skaisti garo vasaru nomaina pietiekami tīkams rudens – taču diemžēl tas jau ir fons mūsu sīkmanības, aprobežotības un sūnciemisma izvirdumam.
Baiba Rubesa sajuta īsto brīdi un «izleca no vilciena» – viņas skaļā aiziešana no Rail Baltica projekta vadības sanāca efektīga un efektīva. Dāmām elegantā vecumā ir spēcīga intuīcija, un viņām nav arī vēlēšanās uzņemties lētticīgā virsleitnanta Sausā lomu.
Šonedēļ «Gerharda ministrija» (pavisam drīz tā droši vien sauksies pavisam citā uzvārdā) rīkoja ikgadējos tradicionālos pasākumus valsts un pašvaldību piedāvāto e-pakalpojumu uzstājīgākai reklamēšanai Latvijas sabiedrībā. Tik tiešām vajadzīga un neatliekama lieta. Tikai, šķiet, arī pašam uz sevi paraugoties, tāda viegli bezcerīga...
Vakar žurnālistiem tika stādīta priekšā Latvijas veselības aprūpes iespējamā nākotne – telemedicīna jeb ārstu konsultācijas, kas tiek sniegtas ar interneta videosakaru palīdzību. Jāsaka, šāds nākotnes piedāvājums lika par daudz ko aizdomāties. Īpaši par to, kādēļ šāda tehnoloģija šķiet tik pievilcīga ārstiem.
Pētījumu aģentūras SKDS svaigi publiskotā sabiedriskās domas aptauja ir kā auksta ūdens šalts valdības partijām. Un arī tai Latvijas pilsonības daļai, kas vēlas stabilitāti un evolūciju valsts attīstībā, nevis turpināt pārciest vienu destruktīvu «revolūciju» pēc otras. Vēlēšanas tiešām solās būt «interesantas». Drīzāk gan nervozas.
Ziņa par pasaulē plaši izplestā zviedru mēbeļveikalu tīkla ienākšanu Latvijā izraisīja plašu emociju gammu – no IKEA preču cienītāju gluži loģiskās sajūsmas līdz pat sapīkumam un neērtības sajūtai dažādu mediju klāstītos un apkopotos viedokļos. Netīkami vērot, ka tikai tādā veidā – ar starptautiskās tirdzniecības brendu klātbūtni mūsmājās – daļā sabiedrības spēcinās ticība, ka Latvija kļūst par «lielāku», «īstāku», «pareizāku» Rietumu pasaules sastāvdaļu.
Pieredzējušos politikas interesentos tā dēvētā Saeimas vēlēšanu kampaņa, ko patlaban piedzīvojam, sava neslēptā remdenuma un šļauganuma dēļ rada arvien vairāk izbrīna, apmulsuma un pat klusa riebuma. Knaps mēnesis vairs palicis līdz balsojumam, kas izlems turpmāko Latvijas likteni, bet partijas uzvedas tik rāmi, it kā visi mandāti tām jau sen būtu sadalīti.
Igaunijas pavisam loģiskais piedāvājums – abām valstīm veidot kopēju iepakojuma depozīta jeb apmaksātas savākšanas sistēmu – atkal liek mūsu uzņēmējiem un politiķiem meklēt labskanīgus skaidrojumus tam, kāpēc Latvijā ievērojami labāk ir joprojām pieciest ar plastmasas pudelēm vai skārdenēm piemētātas grāvmalas.
Igaunijā notikušais incidents ar spāņu patruļlidmašīnas izšauto kaujas raķeti bija pavisam muļķīgs un it kā pat neiedomājams pārpratums, bet diemžēl acīmredzami neizbēgams. Jo lielāka ir ieroču koncentrācija, jo sarežģītāki un tehnoloģiski piesātinātāki tie ir – jo lielāku postu spēj nodarīt pavisam cilvēciska kļūme vai nogurums, paļaušanās uz ilgos treniņos iestrādātiem refleksiem.
Tas, ka politiskajā arēnā mums saradīsies arvien vairāk klaunu, nebūt nenozīmē, ka jaunās Saeimas raudzības būtu cirks vai kāds cits balagāns. Taču dažās partijās ir jaušama spēcīga vēlme publikas acīs vēlēšanas pārvērst par ņirdzīgu «ākstu parādi»: balsotāj, smejies, vēderu turēdams — vai nicinājumā novērsies (no urnas)!
Pašpasludinātais «politiskais cietumnieks» Ansis Ataols Bērziņš kalpo par brīnišķu izdevību mūsu tiesu varai (arī valsts galvam) ik pa brīdim atjaunot savu autoritāti sabiedrības acīs. Izrādot jebkādu «izpratni» vai «humānismu», latvju Temīda sev būtu iecirtusi kājā.
Mums tik tālās un tik svešās Horvātijas futbolkomandas uzvara Pasaules kausa pusfinālā pār kājbumbas sporta dzimteni ir liels brīnums visai zemeslodei un vērtīga mācība citām «mazām ciltīm», jo īpaši — reizēm ar pilnīgi lieku pieticību sevi bremzējošajai Latvijai. Nav mūsu dižais dzejnieks melojis nenieka: Mēs būsim lieli tik, ...
Uz savām tradīcijām mēs vienmēr varam paļauties. It īpaši, ja tās ir patiesi daiļas un ar dziļām saknēm tautas dvēselē, Paula mūzikā un Petera dzejā kā buramvārdos iekodētas: «Tā dziedāja bāleliņš, pret likteni stāvēdams — viņa dziesmā gadu simts kā mūžiņis krāsojās»...
Baptistu mācītāja Pētera Sproģa politiskā karjera nošvirkstēja visu mūsu acu priekšā kā svētku salūtraķete, atstājot aiz sevis vien neziņas tumsu un vieglu sēra smaku. Šķiet, nupat vēl tik perspektīvais politiķis būs kārtējais latvju Ahillejs, par kura vārīgo vietu zina vien pats un viņa sīvākie ienaidnieki.
Jebkurā katastrofā — tehnogēnā, politiskā, saimnieciskā vai tīri cilvēciskā — vēl lielāku postījumu un upuru apjomu vienmēr novērš tie godaļaudis, kuri spēj saglabāt aukstasinību un godaprātu, lai rīkotos pareizi. Tā, kā viņus ir mācījusi ome, skola un drošības tehnikas instrukcija.
Mums, latviešiem, ne visai patīk plātība un izrādīšanās. Jo īpaši, ja to piekopj kāds cits, ne paši. Vēl jo vairāk, ja tas darās, kā uzskatām, «par naudu no mūsu kabatas». Taču biznesā dižošanās nereti ir tīri vai spiesta lieta, ja reālais darbs vienkārši ir sabiedriskai domai grūtāk pamanāms.
Latvija ir saskārusies ar «profesionāli» un, galvenais, pavisam demonstratīvi veiktu slepkavību. Maksātnespējas administratoriem tas ir «briesmīgs sveiciens no senaizmirstiem deviņdesmitajiem» — apmēram tā šokētās sabiedrības reakcija atspoguļojās sociāltīklu čivinātavās.
Uz Rīgas pilī otrdien rīkoto diskusiju, veltītu viltus ziņu ietekmei, mani vilināja tās dramatiskais nosaukums «13. Saeimas vēlēšanas — pārbaudījums demokrātijai?». Noklausoties vienu otru pieteiktās problēmas apcerētāju, brieda smagas aizdomas, ka briesmas Latvijas pilsoņu gribas netraucētai izpausmei ir krietni mazākas par dažu «drošības ekspertu» vēlmi pelnīt sev iztiku ar to apcerēšanu un atmaskošanu.
Vieglu grūtsirdību manī izraisīja ekonomikas ekspertu atzinums, ka Latvijā pērn, kaut nedaudz, tomēr ir pieaudzis ēnu ekonomikas īpatsvars. Droši vien līdz šim biju pārāk lētticīgi paļāvies uz progresa gaitas nepielūdzamo automātismu.