Dainis Lemešonoks

Krasā atšķirībā no Lietuvas, mūsu valdību un diplomātu attieksme – protams, bažīgi paraugoties pār plecu, ko Brisele par to saka! – pret «Eiropas pēdējo diktatūru» līdz šīm bija klaji pragmatiska.

Nevienam netīk kredītiestādes. Īpaši cilvēkiem vai uzņēmumiem, kam jāatmaksā to aizdotā nauda. Tieši tāpēc klienti skaudri apzinās: bankas labāk nenerrot.

Taču dažreiz politiķiem šķiet, ka tās ir ideāls uzbrukuma mērķis, lai izrādītu savas rūpes par uzņēmējiem, hipotēku izmaksātājiem un visu pārējo «vienkāršo tautu». Šķiet, tieši šādā noskaņojumā vakar Gatis Eglītis (JKP) – Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Finanšu sektora uzraudzības apakškomisijas vadītājs – publiski strostēja Latvijā strādājošās kredītiestādes par 19 valstu eirozonā pašām augstākajam kredītprocentu likmēm.

Valdības atbalsts Veselības ministrijas kārtējam plānam cīņai ar žūpību ir likumsakarīgs: vajag tautai ik pa brīdim atgādināt, cik ļoti tā ir, partijprāt, nodzērusies! Aizies pavisam postā, ja koalīcijas cēlie prāti nepievilks tai stingrāk grožus...

Iespējamais NĪN (nekustamā īpašuma nodokļa) pieaugums kļuvis par cēloni kārtējām nesaskaņām Ministru kabinetā – šoreiz starp JKP un premjera partiju, starp tieslietu un finanšu ministriem. It kā šī koalīcija jau tā nebūtu līdz ausīm iekrauta problēmās, ko rada algu necelšana un koronavīruss...

Lai cik liela ir vasarīgā bezrūpība, lai cik maz masku redz lielveikalos, autobusos un vilcienos, tomēr gar sabiedriskās domas pamali kā tāls negaiss staigā arvien spiedīgākas bažas (tfu, tfu, tfu...) par «otro vilni». 

Satversmes tiesa arvien uzskatāmāk kļūst par Latvijas politisko cīņu galveno arēnu. Gluži loģiskas sekas tam, ka valdības stabilitātes vārdā šī loma «veiksmīgi» tika atņemta Saeimai.

Valdībai ir apņēmība «sildīt ekonomiku», un šim nolūkam sarūpēti miljardi. Taču kur naudu guldīs/tērēs? «Pārējai» Latvijai vajag dūšīgi cīnīties, lai zelta lietus nelīst tikai pār Rīgu un Pierīgu.

Saulgriežu svētku atnesto bezrūpības burvību, to pacilājumu un skurbumu esam godam izbaudījuši. Mēs atgriežamies ikdienā – pie bažām par vīrusa «otro vilni» un pie Administratīvi teritoriālās reformas likumā no jauna pārzīmētās Latvijas.

Cik ļoti tagadējie saulgrieži atšķirsies no iepriekšējiem? Kādas likstas piemeklēs tos, kuri gribēs izlikties, ka nekādu atšķirību nemaz nav un visi drīkst pilnībā, pat pāri malām ļauties svētku skurbumam?

Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums ir pieņemts – tajā, gluži kā pirms operācijas ķirurgi ar marķieriem (tā filmās rāda), politiķi  saviem «pacientiem» sazīmēja griezumu un sašuvumu vietas. 

Koalīcijai viena no tās sprādzienbīstamākajām problēmām ir un paliek valstiskās veselības aizsardzības sistēmā strādājošajiem nepaceltās algas. Premjers un ministri cenšas ar to tikt galā gan ar labu, gan ar ļaunu. Rādās, pārsvarā ar ļaunu.

Pat cilvēki, kuri nupat visskaļāk prasīja Mārtiņa Bondara atkāpšanos no augstā Saeimas amata, būtu šokēti, ja partija tiešām piespiestu viņu demisionēt. Tradīcijas mums ir bezgala svētas – vienalga, cik bezjēdzīgas vai postošas.

Jānis Bordāns un viņa partija it kā būtu panākuši savu – sīvi nīstais Ivars Bičkovičs, «aizsēdējies vecais stagnāts» un «oligarhu pakalpiņš», Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatā tiks aizstāts ar citu personu. Taču – ak, sāpe! – no šī cilvēka tieslietu ministram un JKP vairs nebūs komfortablas iespējas norobežoties. 

Pēdējās nedēļās valdošie politiķi aizdomīgi bieži izsakās par viņu nez kāpēc pēkšņi pamanītām nesaskaņām koalīcijas partiju starpā. It kā pirms tam visi būtu zvīņainām acīm staigājuši. 

Vēl gluži nupat lepni ļaudis dažādās maskavās, vašingtonās un citviet zvaigāja par lēnīgo Eiropas Savienību, kad tās vadība Briselē apmulsa koronavīrusa priekšā, kautri deleģējot ar to cīnīties pašām dalībvalstīm. Taču tieši lēnīgumā, apdomībā un karstas putras nestrēbšanā slēpjas šīs ekonomiski politiskās konstrukcijas patiesais spēks.

Par to, ka Satversmes 81. pants ir pirmskara demokrātijai un sakaru tīkliem radīts politiskais instruments, tāpēc kļuvis par anahronismu, politikas apcerētāji runāja jau 90. gadu viducī. 

Pašizolācijas prasības daudziem no mums kļuva – bez visām citām problēmām – par netīkamu sociālo eksperimentu. Nereti tajā tiek izgaisinātas iedomas par to, cik esam ģimeniski un saticīgi. Vai par to, cik derīgi protam izlietot vienmēr tik deficīto brīvo laiku, ko tagad gluži vai klēpī iesviež Covid-19.

Galvenais – glābt dzīvības, ekonomika izcietīsies! Jo bargāki karantīnas pasākumi tiek ieviesti, jo straujāk pēc epidēmijas atkopjas saimnieciskā dzīve – šī ir pirms gadsimta iegūta pieredze, kas apmaksāta ar daudz traģiskāku cenu nekā mūs piemeklējušais koronavīruss.

Jā, tās pašas, ko rīko «mēra laikos». Ārkārtēji apstākļi ne tikai rada ārkārtējas problēmas un to risinājumus, bet dažam – arī ārkārtas iespējas. No tām, normālai dzīvei atjaunojoties, ir pārāk grūti atteikties. 

Saeimas koalīcijas sociālās drošības un īpaši veselības aprūpes politika ir konsekventi taupīga. Pat koronavīrusa pandēmijas laikā mediķiem atsaka palielināt finansējumu.