Municipālpolitiķi jūtas pagalam apmulsuši, piedzīvojot valdības vienaldzību pret viņu vaidiem, protestiem un draudiem. Vēl vairāk, varas partijas dodas uzbrukumā – vietvarām pārmet dumpošanos pret valsti, pārāk treknu dzīvi* un nevajadzīgu kāri būvēt peldbaseinus.
Jāsaka paldies pašmāju ekonomikas pētniekiem, kuri cenšas sarūpēt optimistiskas biznesa ziņas. Mums tiešām ir akūti vajadzīga pretinde, lai cīnītos ar globālā saimnieciskā pesimisma ietekmi «vienmēr sliktām ziņām atsaucīgajā» Latvijas sabiedriskajā domā.
Likuma un brīvas konkurences sargu pieķeršanās lielajām Latvijas būvfirmām, apsūdzot tās nelikumīgā cenu saskaņošanā jeb kartelī, padarīs mūsu turpmāko dzīvi tik «interesantu» un pat «aizraujošu», ka vienā brīdī sabiedrībai pat varētu sakāroties atgriezties savā agrākajā nezināšanā un «garlaicībā». Vai vispār tā būs līdzvērtīgu pretinieku cīņa?
Bijušās veselības ministres politiskās akrobātikas demonstrējums, nomainot bezcerīgo opozīciju pret piederību premjerpartijai, publiku varēja pārsteigt vienīgi ar «nepieklājīgo» ātrumu. ZZS ir grimstošs kuģis, tas ir skaidri redzams – kāpēc perspektīviem deputātiem sentimentālu jūtu dēļ jāslīkst kopā ar to?
Lai cik svēta un daudziem no mums arī dziļa personiska ir Baltijas ceļa jubileja, tas tomēr nevar būt iegansts ļaut «paslaucīt zem tepiķa» daudzus pensionārus smagi sāpinājušo PNB bankas skandālu. Gluži kā dažam Saeimas deputātam, kuri vēl atļaujas izteikt personiskās domas, FKTK rīcība man šķita nevajadzīgi barga. Taču rādās, ka iestādei akūti vajadzēja «ķeksīti».
Citkārt tā vienkārši būtu interesanta izrāde – ar kādām metodēm notiek varas smagajai rokai pa sitienam patrāpījušos spītnieku iznīcināšana. Taču ir neizturami redzēt, kā partijiskas plēsoņas un ap tām ložņājoši intriganti grauj tavu augstskolu.
Iespēja, ka par Sabiedrības integrācijas fonda padomes vadītāju varētu kļūt Saeimas vēlēšanās caurkritušais politiķis Imants Parādnieks, ir sacēlusi sašutumu gan sociālo tīklotāju publikā, gan dažā nevalstiskajā organizācijā. Jau tad, kad viņš tika ieskaitīts Ministru prezidenta padomniekos, valdīja teju vispārīgs viedoklis: tas ir nepelnīts amats.
Rādās, ka Rīgas domes opozīcija savu īso veiksmes brīdi būs (veiksmīgi) palaidusi garām. Nesanāca varu pārņemt, nu var nesanākt arī pašvaldības atlaišana. Vakar «amerikānietis» Oļegs Burovs, pilsētas galvas p.i., jutās kļuvis daudz drošāks savās cerībās savākt pietiekamu balsu skaitu sevis ievēlēšanai.
Bijušais Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs piedāvā Latviju sadalīt nevis piecos, bet 13 – 14 vēlēšanu apgabalos, kuros tiktu izcīnīti 7 – 10 mandāti. Tad deputāti būšot jūtami tuvāk saviem vēlētājiem. Diemžēl šajā ziņā Arnim Cimdaram ir taisnība.
Kad valdība ceturtdien izlēma atstāt amatā Valsts drošības dienesta priekšnieku, JKP ministri demonstratīvi pameta MK sēžu zāli. Juta Strīķe paziņoja, ka JKP tādējādi parādot Krišjāņa Kariņa valdībai «dzelteno kartīti» – brīdinājumu, ka tā var ātri krist, ja nerespektēs partijas vēlmes.
Latvijas Universitāti piemeklējis jauns skandāls – KNAB aizdomās par kukuļņemšanu šopirmdien aizturēja tās rektora vietnieci Baibu Broku. Acīmredzami šādi turpinās it kā jau pieklususī cīņa par augstskolas naudas lādes pārvaldīšanu.
Pirmdienas rītā svinīgo solījumu dos un amata pilnvaras pārņems jaunais Valsts prezidents. Viņa uznācienam, atšķirībā no pēkšņi pieteikto priekšteču Saeimas kuluāros izkaltās veiksmes, sabiedrība tika sagatavota jau laikus. Varbūt pat pārgatavota, jau pārbarota ar nesamērīgām cerībām.
No malas raugoties uz «deušakovizētās» Rīgas domes dīvainībām, šķiet it kā aplami, ka līdz šim valdījusī koalīcija vēsā mierā gatavojas virzīt jaunu kandidātu pilsētas galvas amatam. Vēl nupat tās pārstāvis Dainis Turlais tika nosviests ar lielu blīkšķi, pabijis augstajā godā vien trijas nedēļas.
Neslēpti histēriskais tonis, Ministru prezidentam reaģējot uz Igaunijas lēmumu mazināt akcīzi grādīgiem dzērieniem, vairāk nekā spilgti apliecināja, kāds ir viņa vērtējums valsts finanšu stāvoklim. Pārāk sāpīgs tajā būtu iespējamais iztrūkums – šogad 31 miljons eiro, nākamgad 123 miljoni.
Sabiedriskā doma tagadējo valdību vērtē visaugstāk starp visām, ko esam pēdējos vienpadsmit gados piedzīvojuši. Tiešām vairs nezinu: smieties, raudāt, mest plinti krūmos...
Latvijas galvenās augstskolas vadītāja vēlēšanu skandāls izvēršas politiskā afērā, kurā iesaistās «augstāki spēki», ne vairs tikai pašu tās darbinieku intereses, iegribas un intrigas. Tā kļuva par mērķi partijiskai alkatībai. 50 miljoni – šiem vārdiem ir pārāk salda skaņa.
Trešdien koalīcijas deputāti tik saldi slavēja Egilu Levitu, ka radās bažas iedzīvoties cukurslimībā no viņu ilgākas klausīšanās. Baidos, ka ātri vien no šīm pašām mutēm – sākumā pa kaktiem, vēlāk no tribīnēm – pār viņu gāzīsies žults, dusmas un nievas.
Latvijas vēlētāji no piedāvātā kandidātu skaita atkal izlasīja – kā gardās rozīnes no glīzdaina kliņģera – tos dažus cilvēkus, kuri šķita vispiemērotākie savu atbalstītāju interešu īstenošanai ES «lielajā» politikā. Turklāt Valda Dombrovska savāktais plusu skaits (88959; Sandrai Kalnietei – 60338; viņa oponentam Robertam Zīlem – 54883) padara lieku strīdu, kuram pienākas eirokomisāra portfelis. Cerams, arī paši koalīcijas partneri to saprot.
Jo mērogos lielāka, svarīgāka un sarežģītāka ir mūsu politiskā izšķiršanās, jo diemžēl pliekanāka ir ne tikai Latvijas balsotāju attieksme, bet arī mandātos it kā vitāli ieinteresēto partiju azarts.
Ilggadēja pieredze, politikas notikumus vērtējot un prognozējot, liek man ciešāk (bet ne izmisīgi!) turēties pie SKDS veikto aptauju rezultātiem. Tāpat arī šī pētniecības centra vadītāja Arņa Kaktiņa lādzīgums un viņa privāto simpātiju neaizmiglotais skats uz latvju politikas ķēķi. Taču vienai otrai partijai, kuru izredzes uz eiromandātiem noliedz SKDS publicēti skaitļi, noteikti daudz tīkamākas ir citu sociologu veiktās aptaujas, kas tomēr cerības saglabā.