Dolgopolovs: prezidentam aktīvāk jādarbojas likumdošanā
Sociāldemokrātiskā partija «Saskaņa» valsts augstākajam amatam virza savu stabilizatoru Sergeju Dolgopolovu
Sociāldemokrātiskā partija «Saskaņa» valsts augstākajam amatam virza savu stabilizatoru Sergeju Dolgopolovu
Patlaban Daugavmalas Gaismas pilī notiek pasākums, ko sludina par Latvijas prezidentūras vainagojumu — Austrumu partnerības apspriede. Taču mūsu politiķiem, kuri vēlas būt bijušo PSRS republiku eirointegrācijas krusttēvi, var nākties piedzīvot vilšanos: pasākums riskē kļūt par diplomātisku čiku.
Cirks ap prezidenta vēlēšanām ir izvērsies jau tiktāl, ka vairs smiekli nenāk. Jo tuvāk nāk laiks, kad partijām ir jānosauc savi kandidāti valsts augstākajam amatam (19. — 24. maijs), jo valdošā koalīcija «brauc dziļāk auzās». Tāpēc viss velk uz to, ka būs mums ne tikai jauns prezidents, bet arī jauns kabinets.
Partijas «No sirds Latvijai» (NSL) kopsapulce par savu Valsts prezidenta amata kandidātu izvirzīja GUNĀRU KŪTRI, Saeimas sekretāra biedru un agrāko Satversmes tiesas priekšsēdētāju (2007 — 2014). Pats pretendents ļoti skeptiski vērtē iespēju tikt ievēlētam vai pat vispār pieteiktam vēlēšanām — izrādās, viņu atbalsta pat ne visi NSL frakcijas deputāti.
Ziemeļu kaimiņi sarūpēja sensāciju: turpmāk pašvaldības var vēlēt ikviens 16 gadu vecumu sasniedzis Igaunijas iedzīvotājs. Interesanti, vai dīvainā ierosme atradīs apjūsmotājus un atdarinātājus Latvijā?
Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, 4. maija Neatkarības deklarācijas koncepcijas un Satversmes ievada projekta autors EGILS LEVITS ir nacionālās apvienības «Visu Latvijai!» – «Tēvzemei un brīvībai»/LNNK (NA) joprojām piedāvāts kandidāts Valsts prezidenta amatam.
Mediķu arodbiedrības protesta demonstrācija šopirmdien pie Nacionālās bibliotēkas bija akūti vajadzīga mūsu nacionālajai pašapziņai — pat ja šis pasākums raisīja necilu atbalsi. Beidzot Latvijā cilvēki pārvarēja vispārējo aklo bijību pret valsts varas pasludināto šābrīža «svēto govi» — ES prezidentūru.
«Vienotības» un ZZS minstināšanās Valsts prezidenta vēlēšanu sakarā rada sabiedrībā neizpratni un jau arī nievas. Abu stomīgums šķiet viegli izskaidrojams. Pat pārāk viegli.
Igaunijas Valsts domes vēlēšanu iznākums uzkrītoši atgādina spēku samērus mūsu tagadējā parlamentā, toties jaunā Tāvi Reivasa kabineta veidošana izvērtās krietni atšķirīgāka. Kaut tā vadībā, tāpat kā Straujumas otrajā valdībā, paliek iepriekšējais premjers, un arī kaimiņvalsts valdošo koalīciju veido trīs pieredzējušas partijas. Ministri, saņemot domes vairākuma atbalstu un prezidenta svētību, ķeras pie darba ar apziņu, ka viegli neies — partiju iekšējo pretrunu, sabiedrības skepses un, jā, arī degvielas akcīzes dēļ.
Latvijas Universitātes (LU) rektors būtu ideāls kandidāts sabiedrības daļai, kas vēlas valsts galvas amatā redzēt ar līdzšinējo politiku pilnīgi nesaistītu cilvēku. MĀRCIM AUZIŅAM nav nekādas partijiskās piederības (arī ne PSKP), tāpat nekādas politiskās un vēlēšanu pieredzes valsts pārvaldē vai pašvaldībās: «LU nostāja ir nesaistīties ne ar vienu politisko spēku.»
Dīvaina sajūta reizēm spēj pārņemt visciniskāko politikas aplūkotāju: dzirdot amatpersonu pavisam prasti — klaji un nemākulīgi — melojam, izjust tikai un vienīgi žēlumu pret cilvēku, kurš sevi publiski pazemo. Jo saproti, ka tas tiek darīts ne jau pašlabuma dēļ vai savas ādas glābšanai, bet izmisumā un bezcerībā aizstāvot «komandas reputāciju».
Viņa būtu pašsaprotama kandidāte «vecās Eiropas» valstī ar stabilām varas tradīcijām, kur prezidenta amats vainago ilgu un veiksmīgu politisko karjeru. Taču mēs vēl mīlam meklēt laimeslāčus zoodārzos un citur. SANDRA KALNIETE necer ievākties Rīgas pilī — viņa grib, sportiski izsakoties, pacelt vēlēšanu latiņu augstāk.
Dzintara Rasnača kundziskums, ko viņš izrādīja pret VDK dokumentu izpētes komisijā iesaistītajiem speciālistiem, ir jauns rekords Latvijas politiskās kultūras degradēšanā. Turklāt šādai «īstās vietas ierādīšanai» ir demonstratīvs raksturs: «Es te esmu ministrs, bet jūs — no ielas pasauktas niecības!»
Neizbēgama rutīnas pieskaņa ir sadzirdama ziņā par to, ka Drošības policija uzsāk kārtējo — šķiet, septīto vai jau pat astoto pēc skaita — kriminālprocesu par iespējamu balsu pirkšanu 12. Saeimas vēlēšanās. Par to vairs nebrīnāmies, nešausmināmies, nekaunamies.
Arī Igaunijā pieredzējušām partijām tomēr neizdodas sadalīt tikai savā starpā vēlētāju simpātijas. Gluži kā 12. Saeimā, blakus četriem politikas smagsvariem 13. Valsts Domē (Riigikogu) iespraucās divi neobligāti debitanti. Kas vēl mums kopīgs, kas atšķirīgs?
Kaimiņvalsts paziņojums, ka tā uz laiku — pieciem gadiem — atjaunos iesaukumu obligātajā karadienestā, pievērsa Lietuvai plašu Eiropas masu mediju uzmanību. Taču šķiet, ka vispārējas ievērības īsais mirklis būs vienīgais ieguvums valstij no šāda vairāk nekā dīvaina lēmuma pieņemšanas.
Mēs, latvieši, nervozos brīžos kļūstam pavisam dīvaini savās runās un darbos: katru reizi, kad mums uzrodas starptautiskās problēmas un skaidrāk kļūst redzams pašu vājums, tiek skandētas arvien kareivīgākas runas. Tā vien šķiet, ka tagad daudzi politiķi un žurnālisti nevar vien sagaidīt, kad Baltijai tiks dota vēsturiskā iespēja beidzot mesties cīņā ar krievu lāci, un cenšas to pasteidzināt.
Nu ir skaidrs, ka valsts galvas raudzības atstās partijām plašas iespējas slēgt dažādas vienošanās par to, kam tiks amats un ko tieši atlīdzībā dabūs viņam pietrūkstošo balsu nodrošinātāji. Tas vien, ka «spēle» notiks atbilstoši ZZS vēlmēm, nevis abu valdības partneru iecerei, vēl nenozīmē, ka arī rezultāts būs garantēti tīkams zaļzemniekiem un — jo īpaši! — viņu kandidātam.
Zaļo un zemnieku savienība ir gatava gandrīz uz visu, lai nodrošinātos ar iespēju ievēlēt «savu» Valsts prezidentu. Protams, ja tikai tas neapdraud pašas palikšanu koalīcijā. Tāpēc tās frakcija vakar Saeimas sēdē atklāti brāļojās ar «Saskaņu» un 'No sirds Latvijai», mākslīgi radot kvoruma trūkumu un nepieļaujot sākt izskatīt Satversmes grozījumus, kas paredz ievēlēt Valsts prezidentu atklātā balsojumā.
Otrdienas valdības sēdē pieņemtais lēmums atteikties no valsts dalības Vispasaules izstādē izraisīja dažu izpildvaras pārstāvju un, protams, budžeta naudu jau tērēt sākušo reklāmistu pārsteidzošu klaju «morālo striptīzu»: kurš te iedrošinās mums liegt kārtējo reizi eleganti šķērdēties?