... pārfrāzējot Veidenbaumu, viss tajā pa vecam. Naivi, protams, ir gaidīt revolucionāru uzrāvienu no jaunievēlētas Saeimas. Tās vairākuma mērķis ir vienkārši vēl kādu brīdi, kamēr vien vēl ir iespējams, saglabāt sabiedrībā iespaidu, ka tiek turpināts Valda Dombrovska valdības pēckrīzes politiskais kurss.
Uz ko gan cer Veiko Spolītis, tagad tik izmisīgi turēdamies pie Saeimas mandāta? Droši vien uz Latvijas sabiedriskās domas gurdeno remdenumu. Tauta taču ir ik pa laikam samierinājusies ar visādiem «brīnumiem» — vai neizrādīs sapratni arī šoreiz?
Šonedēļ piedzīvotā «Vienotības» biedru publiskā attiecību kārtošana sociālajos tīklos bija sabiedrībai netīkama scēna, bet acīmredzami neizbēgama un pat vajadzīga. Tādā veidā izlādējās iekšējā spriedze, kas partijā krājās pirms vēlēšanām un īpaši pēc tām.
Vai valdība būtu jāveido (tikai) no Saeimas deputātiem? Atbildi uz šo Latvijai vienmēr nozīmīgo jautājumu, kaut valdība jau strādā, otrdien publiskās debatēs Vidzemes Augstskolā kopīgi centās atrast tās studenti un Rīgas viesi — politiķi un eksperti.
Pēcsvētkos galvaspilsētā dzīvojošo un strādājošo sarunās dzird priecīgu izbrīnu: cik iespaidīgs un patiesi svinīgs šogad izvērties 18. novembris, cik daudz pacilātu cilvēku pulcējās ielās, laukumos un Daugavmalā. Ceru, ka šādu prieku jūt arī Valmierā un novados.
Vienmēr ir grūti stāstīt par savu dzimtenes mīlestību. Gluži tāpat kā skaidrot mīlestību vispār un citas tikpat pašsaprotamas lietas. Turklāt vēl grūtāk klājas tad, ja teicējam nav kur sprukt. Atkal pienācis brīdis, kad tieši man dāvāts gods Tevi, lasītāj, uzrunāt pirmssvētku numurā, bet prātu pārņem jūtu mulsums.
Visi politiskie procesi Jēkabielas augstajā namā patlaban norisinās pārāk raiti un gludi — tieši tāpēc mums nevajag daudz cerēt no šīs koalīcijas un tās valdības. Drīz to sabrucinās vai nu iekšējās ķildas, vai sabiedrības neapmierinātība.
Tēlaini izsakoties, eirokomisārs saņems Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiras mazo zvaigzni no tām pašām rokām, kas viņam pērnā gada 27. novembrī ielēja glāzi konjaka, lai samierinātu ar nepieciešamību atkāpties no valdības vadītāja amata.
Valdības veidošana jau šķiet pabeigta — palikuši daži nesadalīti portfeļi vai tiem vēl meklē nēsātāju. Valsts prezidents priekšlaikus izrāda labvēlību līdzšinējai premjerei un apmierinātību, ka kopumā jaunā valdība būs tā pati vecā. Kāpēc gan tāda steiga?
Sabiedriskās domas pētnieku piesauktās pilsoņu noskaņojuma svārstības šajās vēlēšanās — riebumam pret varas uzvedību mijoties ar bailēm no iespējamas valsts nestabilitātes — pārveido «Vienotību». No augstprātīgās varas partijas palikusi tikai trausla čaula, kas tagad aizpildās ar vēl īsti nenojaušamu saturu.
Pirmdien, 6. oktobra rītā, mēs pamodīsimies pavisam citā Latvijā. Krietni nīgrākā, sīkumaini taupīgākā un, galvenais, aizmāršīgā. Iespējams, tieši tāpēc arī labākā. Jūtu vētras, kurās aizvadījām pēdējo pusgadu un jo īpaši šo nedēļu, pēkšņi gaisīs kā rīta migla, neatstājot paliekošas pēdas ne politikā, ne medijos, ne sabiedrībā.
Neslēptā remdenuma dēļ šīs būs dīvainākās vēlēšanas, kādas man nācies piedzīvot ceturtdaļgadsimtu (šausmas, kā laiks skrien!) ilgajās latvju politikas apcerētāja gaitās. Šķiet, valdības partijas nemaz nesatrauc, cik blāvi tās izskatās vēlētāju acīs: «Ja esat tik kaprīzi un vēlaties paši nezin ko, tad meklējiet ko labāku — mums tāpat citu balsu pietiks!»
Manuprāt, ir tikai viens izskaidrojums, kāpēc Straujumas valdība tīšuprāt bāž savu galvu politiskā skandāla cilpā, izmisīgi cenšoties pēc iespējas ātrāk un lētāk notirgot valstij piederošo banku «Citadele».
Premjerpartija cenšas uzjundīt medijos ažiotāžu ap sava «lācīša/lāčplēša» topošo amatu Eiropas Savienības valdībā, it kā tiešām runa būtu par kaut ko līdzvērtīgu olimpiskajai zelta medaļai vai «Oskara» kinobalvai.
Interesanti, vai Saeimas vēlēšanu rezultātus ietekmēs KNAB pretenzijas pret Latvijas valdības partijām? Pārmetumi piešķirto valsts budžeta līdzekļu nepareizā izmantošanā liek mums šaubīties, cik grāmatvedības lietās kompetentas tās spēj būt patiesībā.
Vietējo preču patēriņa veicināšanas kampaņa, visticamāk, nespēs būtiski mazināt pārtikas ražotāju problēmas, ko rada Krievijas noteiktais embargo. Taču Latvijas sabiedrībai tā ir vērtīga iespēja uzveikt sava bezspēka apziņu, tagad noraugoties, kā Kremlis turpina padziļināt konfliktu ar Eiropu un Rietumiem, neizbēgami izraisot jaunu savstarpējo sankciju vilni.
Mani pēdējā laikā māc nelabas aizdomas: vai tikai kāds nav īpaši ieinteresēts nodrošināt, lai šajā valdībā vienmēr kāds no trijiem Nacionālās apvienības ministriem nebūtu pilnvērtīgs balsotājs kabineta sēdēs?
Būtu dīvaini, ja ar valsts naudu salāpītas bankas pārdošana aizritētu, publiskās informācijas telpā valdot pilnīgam mēmumam un sabiedrībai svēti ticot, ka tik nozīmīgs process tiešām no valdības prasa diskrētumu, jo, ziniet, «nauda mīl klusumu». Kad vēl celt skandālu, ja ne priekšvēlēšanu laikā?
Par savdabīgu viltus trauksmi izvērtās ziņa, ka Krievijas veterinārajam dienestam esot pretenzijas pret vienu no «Valmieras piena» eksportprecēm, jo kaimiņvalsts ievieš pilnīgu ievešanas aizliegumu Eiropas Savienības dalībvalstīs ražotiem piena produktiem. Sankciju karā Kremlis atbild Rietumiem ar sāpīgu prettriecienu un nesatraucas par to, kādas sekas aizliegums radīs pašu mājās.
Valmieras sportistiem, sportotājiem un viņu atbalstītājiem būtu lietderīgi censties sev uzaudzēt biezāku ādu. Vidzemes Olimpiskā centra attīstībai piešķirtie līdzekļi citiem, kuri sevi uzskata par netaisni apdalītiem, ir kā dadzis acī. Protams, šajā laikā tādam valsts budžeta dāsnumam* skaidrojumi tiek meklēti 12. Saeimas vēlēšanu cīņu apsvērumos.