Pēc pusotra mēneša SIA «Ekora» deviņos hektāros dēstīs kartupeļus. Tie jau trešo sezonu tiek audzēti bioloģiski. Uzņēmumam ir arī nelauksaimnieciskā puse: īpašā šķūnī top slieku komposts, attālāk spārnus vējā pleš strausi, bet nojumē pavasara spodrību gaida retro automobiļi un motocikli. Tā Zirnīšu ģimene sevi piesaka tūrisma nozarē.
SIA «Ābeles» veikaliņā «Bode» Mazsalacas centrā kopš februāra var nopirkt pašu ceptas, svaigas un garšīgas smalkmaizītes un kūkas.
Lai sasniegtu labus rezultātus, bērnu cerebrālās triekas ārstēšanā izmanto kombinētu pieeju, un reti kad pietiek tikai ar vienu speciālistu vai ārstu.
«Pavasarī gribas mājā logus notīrīt, tā kā ielaist vairāk gaismas istabā. To pašu vajag ar sevi izdarīt. Man neko nenozīmē gadu mija, tas ir vien skaitlis kalendārā, bet laiks no Lieldienām līdz Lieldienām ir svarīgs. Tad ir tā vēlme laiku, dienu piepildīt. Laiks no Pūpolsvētdienas, būtībā jau Palmu svētdienas, līdz Lieldienu rītam ir īpašs. Caur ciešanām un klusumu tu sagaidi, kad tik tiešām Gaisma uzvar tumsu,» tā AIGA MARTINSONE- PAIDERE.
Kristīgajā pasaulē pēc Pūpolu svētdienas seko Svētā nedēļa, bet, ievērojot tautas tradīcijas, daudzviet neaizmirst par pēršanu ar pūpoliem: veselībai, labam laikam, ražai un skaistumam.
Valmieras senioru deju kopa «Atvasara», realizējot Borisa un Ināras Teterevu fonda un Valmieras pašvaldības līdzfinansētu projektu «Mēs savai Valmierai un Latvijai», tikusi pie jauniem koncertu tērpiem un mūzikas aparatūras, ko izmanto šlāgergrupa «Džambulaja».
«Esmu priekš cilvēka, nevis cilvēks ir priekš manis. Domāju, ja būtu tā iespēja kādu speciālistu nemeklēt, arī mani ne vecāki, ne bērni labprāt nemaz nesatiktu,» smaidot sacīja fizioterapeite KLAUDIJA HĒLA. Speciāliste, kuru daudzas jaunās māmiņas noteikti sauc par fizioterapijas guru. Ne tikai prasmju, bet arī attieksmes dēļ. Klaudija daudzus gadus strādā par bērnu fizioterapeiti un konsultē vecākus, atbildot uz dažnedažādiem jautājumiem, un saka: «Man ir svarīgi, lai vecāki jautā, lai vēlas vairāk zināt. Nav naivu, muļķīgu jautājumu, ja vecāks vēlas savam bērnam būt blakus, palīdzot augt laimīgam. Aizdomīgāka es kļūstu, ja jautājumu nav.» Klaudija neslēpj aizņemtību un atzīstas, ka ir sieviete, kas atļaujas būt gan četru bērnu mamma, vecmāmiņa, gan strādāt piecās darba vietās. Reizi mēnesī viņa ar prieku brauc arī uz Valmieru, kur konsultē bērnus un vecākus «Ideju mājā».
Ar paziņām runājām par to, cik ērts, uz klientu vajadzībām orientēts ir sabiedriskais transports Valmierā, kāda ir pakalpojuma pieejamība pilsētā. Dzirdēts, ka Rīgā nokļūšana no punkta A uz punktu B prasa ilgu laiku, jo jāparedz sastrēgumi, bet, ja aplūko, kā sanāk pārvietoties no viena Valmieras gala uz otru, tad ceļš ne tikai paņem laiku, bet prasa arī nopietnu sagatavošanos.
Runa būs par veselības aprūpes sistēmu un tās pakalpojumiem. Par sistēmu un cilvēku, kurš ne jau prieka pēc ver kādas ambulances, slimnīcas, ģimenes ārsta prakses vai zobārstniecības kabineta durvis. Labprātāk viņš negribētu to ārstu satikt, to izmeklējumu veikt, bet slimajam nākas pa tām durvīm ieiet, lai risinātu veselības ligu, kas radusies. Ne mazāk svarīgi pa durvīm iznākt uzklausītam, veselākam un, piedodiet, neapcirptam. Ir aitas, ir cirpēji nozīmē.
Beverīnas novada skolas kopā ar biedrību «Iespēju durvis» aicina pirmklasniekus, viņu vecākus un citus interesentus Skolu dienās iepazīties ar mācību iestādēm Brenguļos, Kauguros un Trikātā.
Biedrība «Beverīnas amatnieki» gatavojas jaunai darba sezonai, zinot, ka vasara ir laiks, kad Latvijas āres apceļo vietējie un ārvalstu tūristi.
Trūkst patvēruma māju vardarbībā cietušajiem
Latvijā katru dienu no dzīvesbiedra vardarbīgas rīcības cieš vismaz 115 sievietes. Tādus skaitļus, veicot plašu pētījumu, min sieviešu resursu centra «Marta» speciālisti, uzsverot, ka sievietes pārdzīvo fizisku, seksuālu un emocionālu vardarbību.
Delfīni ir brīnumaini, sirds atvērti dzīvnieki, un viņu ķermeņa temperatūra ir tāda pati kā cilvēkiem. Kaut kā savādi un pārsteidzoši viņu dvēselē atbalsojas cilvēku ievainojumi un sāpes. Delfīnu valodai visā mūsu Saules sistēmā piemīt augstākā frekvence, un viņi izplata ap sevi smalkākās enerģētiskās svārstības. Ūdens ļoti viegli vada šo enerģiju, tādēļ enerģētiskā lauka izplešanās notiek milzīgos attālumos.
Veselības ministrs Guntis Belēvičs ieplānojis regulāras vizītes reģionos, lai klātienē iepazītos ar lielākiem un mazākiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem Latvijā.
Nesen lasīju kādu aptauju, kurā jaunieši, vidusskolēni joprojām bija atbildējuši, ka, izdarot savu nākotnes profesijas izvēli, raudzīsies tās augstskolas virzienā, kur iegūt jurista, sabiedrisko attiecību speciālista, informācijas tehnoloģiju speciālista izglītību. Jaunieši neieklausās, kuras profesijas ir pieprasītākas darba tirgū. Jo tā vien šķiet, ka iepriekšminētajās jomās ir jauno speciālistu pārprodukcija, un dilemma ir tāda: ja neesi labāks par labu, tad ir maz izredžu krāt visur tik prasīto darba pieredzi, sadarbojoties ar profesijā rūdītajiem.
«Daudzi teic, ka adīšana labāk padodas, ja dzija rupjāka. Man patīk zeķes un džemperi mežģīņrakstā. Un ar pērļošanu tas pats: jo sarežģītāk, jo labāk,» tā DAGNIJA KALNIŅA.
«Šodien malku skaldām šajās mājās, pēc dienām trim četrām jau būsim citviet pie zāģa. Tad gaida cilvēki, kuriem vajag, lai ejam pastrādāt mežā, bet laikā, kad sāksies sēja, būs jābrauc tālāk no novada. Kādā kaltē mūs aicināja palīdzēt,» sacīja 24 gadus vecais Atvars, kurš kopā ar bērnības draugu Sergeju piepelnās, darot gadījuma darbus.
«Kaut ko darīt vairāk, lai klāt nāktu labais, un aizmirst par lieku greznību. Atteikties no kaut kā, ko ļoti gribas,» tā laiku pirms Lieldienām izdzīvo mazsalaciete OLGA STRAUBERGA. Olga ir katoliete. Dzimusi Ludzā, mamma baznīcā gājusi ik svētdienu. Mazā Olga, arī viņas vecākā māsa un brālis domājuši, ka turēsies pie ticības, ka lūdzot vairojas miers ne tikai sevī, bet arī pasaulē, bet tad liktenis dzīvi sagriezis kājām gaisā. Liktenim bijis arī vārds — 1949. gada 25. marts.
Zupas virtuves pakalpojumu Mazsalacā izmanto ilgstoši bez darba palikušie, alkohola atkarīgie, arī daudzbērnu ģimenes, invalīdi un pensionāri, kuru ikmēneša ienākumi ir tik zemi, ka iespēja aizstāt kaut dažas ēdiena vārīšanas reizes ir liels atspaids.
Tulpi mēdz saukt par pavasara vēstnesi. Martā tā ir arī tradicionālā sieviešu dienas puķe. Cēsīs, zemnieku saimniecības «Kliģēni» siltumnīcās, pavasaris jau labi sen kā pilnbriedā.