Ilze Kalniņa

Vidzemē darbojas vairāki ģimeņu un bērnu atbalsta centri, kuros bērni, bieži arī topošās un jaunās māmiņas nonāk krīzes situācijās.

«Bez darba vēl gribas radīt,» sarunā sacīja valmieriete JŪLIJA HMEĻEVSKA, un tie ir kā atslēgas vārdi stāsta  saturam. Jūlija glezno, vāra ziepes vārdu tiešajā nozīmē, pērnajā gadā noskrējusi divus pusmaratonus, bet ikdienā viņa ir zobārste. Taču arī ne gluži parasta zobārste, ja tā stereotipiski raugāmies uz stomatologa profesiju. Jūlija izdarījusi citas izvēles. «Es taču eju pa dzīvi, izvēloties tikai to, ko man sirds saka,» tā jaunā sieviete, kura pieņem pacientus laukos, divas dienas nedēļā strādā Mazsalacas slimnīcā, bet asākā profesionālā šķautne ir tā, ka Jūlija jau pusotru gadu rauj zobus tiem cilvēkiem, par kuriem lielākā daļa sabiedrības varbūt vēlētos pat aizmirst. «Mans pacients ir mans pacients, arī tas, kurš zobārsta krēslā iesēžas cietuma sienās. Viņš ir cilvēks, kuram jāpalīdz,» tā Jūlija pastāsta, ka viņa ir zobārste Valmieras cietumā.

Vairāk nekā 70 sociālā darba speciālistu no Vidzemes pilsētu un novadu pašvaldībām piedalījās seminārā Valmierā. Labklājības ministrijas pārstāvji skaidroja jaunās iespējas, kā nodrošināt valsts apmaksātu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu vardarbībā cietušām pieaugušām personām.

«Nedzīvojam tālu no pilsētām, esam pat tādā kā pilsētu krustpunktā,» tā «Auziņu» saimniece SANITA ZIEMANE un paskaidro, ka no viņu mājām līdz Valmierai, Smiltenei un Strenčiem ir tieši 17 kilometri. Tāpēc, kā smejies, var braukt uz trim debess pusēm.

Platas logu palodzes pilnas ar dēstiem un no spraudeņiem izaugušiem, jau sakuplojušiem vasaras puķu stādiem — tā pašlaik izskatās Mūrmuižas pirmsskolas izglītības iestādē «Pasaciņa». Dārzniece SILVIJA SERMULE gādā, lai siltajā sezonā ziedošs būtu ne tikai bērnudārza pagalms, bet netrūktu arī nokareno puķu podu un ar tiem rotātos arī bibliotēka un pašvaldība.

Ārsts laukos. Tā ir mazliet cita daktera ikdiena. Braukšana mājas vizītēs nevis kilometru, divus, bet varbūt pat divdesmit kilometrus tālu. Visbiežāk lauku ārsts rūpējas ne tikai par pieaugušajiem, bet arī pašiem mazākajiem pacientiem. Taču daudz retāk šis ārsts ir arī speciālists. Mazsalacā uzrunājām ģimenes ārsti un ginekoloģi ANDU PLŪMI.

Vidzemes slimnīcā veikta ēkas divu trīsstāvu korpusu ārsienu un jumta pārseguma siltināšana, ārdurvju maiņa un vējtveru siltināšana, siltuma piegādes cauruļu izolācijas atjaunošana, ventilācijas sistēmas renovācija un citi darbi, kas sekmējuši energoefektivitāti.

Jauno tūrisma sezonu Mazsalacā atklās maija sākumā. Taču pašlaik tiek darīts viss, lai tā būtu pēc iespējas saturīgāka, lai par novadu — vēsturi, kultūru, notikumiem un aktīvās atpūtas iespējām — interesētos pēc iespējas vairāk Latvijas apceļotāju.

Alīna un Aina ir māsas. Abas izmanto mājas aprūpes pakalpojumu, kuru piedāvā Mazsalacas novada sociālais dienests. Gados vecu cilvēku skaits, kuriem  vajag palīgu, kas ienestu malku, atnestu ūdeni no akas, uzkoptu istabu, atnestu maizi no veikala un zāles no aptiekas, ir mainīgs. Pašlaik mājas aprūpes pakalpojumu izmanto četri mazsalacieši.

«Gribas kaut ko skaistu palasīt. Kaut ko par mīlestību,» tā reizēm mēdzot teikt sievietes brieduma gados, kuras ver Mazsalacas pilsētas bibliotēkas durvis. Mīlestību visā tās krāšņumā var meklēt dzejas rindās, prozas darbos, ceļojumu aprakstos, biogrāfiskos stāstos, psiholoģijas grāmatās. Mīlestības pilns var būt arī padoms, ko lasītājam, kurš apmaldījies starp grāmatu plauktu rindām un apjucis izvēlē, var sniegt bibliotekārs. Ar Mazsalacas pilsētas  bibliotēkas bibliotekāri MAIJU REINVALDI runājām par mīlestību, kas cilvēka dzīvē iemirdz varavīksnes krāsu daudzveidībā. Par mīlestību, kas neuzplaiksnī sirsniņsvētku gaisotnē, bet kas ir pamatīga vērtība.

«Nelaimi, mammīt, ar tevi dabūju,» smējās ANDRIS ŠOKS, kurš bija atvedis kundzi uz pilsētas centru, lai iepirktos vietējā bodē, bet tur, ieraugot, ar kādu mašīnu viņi ceļā devušies, «Liesma» Šoku ģimeni pārsteidza un sāka izjautāt, kur pie tāda braucamā tikuši.

«Gribētos būt peļķītes šajā pusē, bet tagad, kad desmit gadi jau nodzīvoti  otrpus,  būtu grūti, ja vajadzētu sākt visu no nulles,» tā par dzīvošanu pāri Atlantijas okeānam saka AGNIJA ANČA un priecājas par piedāvāto iespēju stāstīt, kā viņai klājas Meksikā, «Liesmas» rubrikā «Latvieši pasaulē». Agnija ir cēsniece, kas brīdi studējusi Vidzemes Augstskolā, bet tad izvēlējusies nopietnākas studijas Kultūras akadēmijā. Izzinot spāņu valodu un kultūru, viņa maģistrantūras studijām ieguvusi stipendiju un devusies uz Meksiku, lai Pueblas universitātē mācītos estētikas un mākslas programmā.

«Gada balva medicīnā» arī šajā gadā atradusi savus īpašniekus. Tā, izvērtējot nozares darbu 2014. gadā, pasniegta 11 nominācijās. Nominācijā «Gada farmaceits» triumfēja valmieriete, farmaceite un «Pārgaujas aptiekas» vadītāja GUNITA BOLE-MELGAILE.

Valmieras muzejs, Tautas lietišķās mākslas studija «Valmiera» un Tēlotājas mākslas studija aicina pabūt vairākās izstādēs. Rokdarbi, gleznas un keramika liek atcerēties, ka drēgnajam, mitrajam laikam ir gaišā puse — rimti iespējams baudīt kultūras dzīves notikumus.

Viņš dzied korī, vingro, peld, dejo, pārdod garšīgus skābētus kāpostus — tā valmierieti JĀNI POLI reklamē paziņas un pasaka priekšā arī to, ka pirms pāris nedēļām spriganais vīrs nosvinējis savu 85. dzimšanas dienu.

Plānojot attīstību un izaugsmi, Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) ir parakstījusi sadarbības līgumu ar Valmieras pilsētas pašvaldību.

«Mūsu darba un bērnu ikdienas dzīvā vēsture, iepriecinājums vecākiem un saglabātas atmiņas, jaukie brīži,» tā vairāk nekā 14 gadus regulāri veikto darbu raksturoja Mūrmuižas pirmsskolas izglītības iestādes «Pasaciņa» vadītāja INETA ZĪDERE un metodiķe ANITA GOLUBOVSKA. Viņas, iesaistoties visam «Pasaciņas» kolektīvam, kopš 2001. gada septembra katru mēnesi izdod «Pasaciņas»  avīzīti.

«Ja nav mīnusos, tad izlaižu laukā, lai iet pa pļavu, lai grauž visus šos ašķus. Viņas pie pastaigām svaigā gaisā pieradušas, prasās laukā no kūts. Ja ārā saulīte, tad ar prieku noganās divas stundas,» sacīja «Zeibotu» saimnieks AIVARS TAUBERS, kurš laikā, kamēr kazu ganāmpulks brien pa sniegoto pļavu, ir viņu gans, dienā līdzi draudzenēm, kā viņš kazas uzrunā, nostaigājot pat vairākus kilometrus.