Ingrīda Zīriņa

Atrod divreiz 

Iepriekšējos «Valmierieša» numuros lasītāji  varēja gan uzzināt  interesantus faktus par Valmieras baznīcu (Rokpelne L. Svētā Sīmaņa baznīcas daudzās «dzimšanas dienas». Ieskats ēkas vēsturē».

RĪGAS IELĀ

Vienā no 2021. gada «Valmierieša» numuriem rakstīju par 30. gados populāro pilsētnieku satikšanās vietu Pūkas stūri uz Rīgas ielas, starp 17. un 19. numuru namiem un Jurģu ielas sākumu. Netālu no Pētera Pūkas veikala ielas pretējā pusē atradās Krūzmaņmāja. 1944.gada septembrī uguns liesmas iznīcināja abu tirgotāju — Pūkas un Krūzemaņa īpašumus. Pakāpeniski šie nosaukumi izzuda no aprites.

Lai labi garšo! Tā saviem pircējiem vienmēr novēlējis valmieriešu iecienītais konfekšu un saldumu veikala īpašnieks Oskars Bērziņš.

SENA VĒSTURE

Valmierā pie Dzirnavu ezeriņa atrodas iela, kurai līdzīgas nav nevienā Latvijas pilsētā.

Četri Pēteri

Dažas dienas pēc Jāņiem svinama latviešiem zīmīga diena – Pēterdiena. Tā kā šis «Valmierieša» numurs iznāk dienu pirms Pēteriem, tad šoreiz stāsts par vienu no viņiem — skolotāju Pēteri Burkinu (1895 – 1971) jeb Melno Pēteri no Dārza ielas. 

No zemniekiem

Komponists Helmers Pavasars dzimis 1903. gada 19. maijā (6. maijā pēc vecā stila) toreizējā Valkas apriņķa Lejasciema luterāņu draudzes mācītāja, rakstnieka un sabiedriskā darbinieka Eduarda Pavasara un Veras Paulīnes Pavasars, dzimušas Zērenas, ģimenē. 

Dzimis februārī

Starp Latvijas vēsturē izcilākajām personībām noteikti ierindojams arī mūsdienu latviešu literārās valodas izveidotājs Jānis Endzelīns (1873 – 1961). Valodnieks dzimis 1873. gada 22. februārī Valmieras apriņķa Kauguru pagastā kā Mičkēna saimnieka Mārča (1819 – 1901) un saimnieces Kristīnes (dzimušas Grasman, 1842 – 1917) otrā atvase: pirms viņa tēva otrajā laulībā jau bija piedzimis vecākais brālis Hermanis (Enzeliņš, 1867 – 1953). 

CĒLA PAMAZĀM

Valmiera. Brīvības iela Nr. 2. Burkānciems. Eleganta divstāvu ēka, kuru daudzi no mums ikdienā sauc par Putniņmāju — pēc kādreizējo īpašnieku Putniņu uzvārda.

Tā valmierieši nu jau vairākās paaudzēs sauc Latvijas brīvvalsts gados būvēto ziemeļnieciski atturīgo un glīto divstāvu dzīvojamo namu Pārgaujā Meža ielā 5. 

Valmierā mērojot ceļu pa Beātes ielu un nogriežoties virzienā uz Tērbatas ielu, iepretim ugunsdzēsēju depo un populārajai atpūtas vietai Multiklubam, uzmanību piesaista divstāvu ēka Lucas ielā 8. 

«Aiz balkona sevišķa izbūve kino mašīnām,» turpina laikraksta Valmierietis apskatnieks. «No balkona uz zāli un skatuvi paveras lielisks skats. Zāle pati par sevi nav palielināta, bet skatuve būvēta pilnīgi jauna. Plašāka. Ar ērtām un modernām dekorāciju novietošanas ierīcēm. Skatuves priekšā iebūvēta niša apmēram 20 mūziķiem.

PIE PŪKAS STŪRA

Pirms Otrā pasaules kara viena no iecienītākajām pilsētnieku satikšanās vietām Valmierā bijusi tā sauktais Pūkas stūris — vieta starp Rīgas ielas 17. un 19. numuru namiem, un Jurģu ielas sākumu. 

1931. gads. Valmieras apriņķa priekšnieka amatu atstāja Jānis Ķīselis. Ar Iekšlietu ministra 23. marta rīkojumu bijušo virsnieku un policijas ierēdni iecēla par Rīgas policijas 8. iecirkņa priekšnieku. Viņa vietā amatā 7. aprīlī stājās Alfrēds Prauliņš no Madonas.

Visos laikos cilvēki tiekušies pēc biedrošanās. Valmierā jau kopš 1872. gada darbojās dziedāšanas biedrība «Dziesmu rota», bet kopš 1882. gada Viesīgā biedrība. Jaundibinātā organizācija kļuva par vienīgo oficiāli apstiprināto latviešu sabiedriskās darbības centru pilsētā. Biedrība iestudēja teātra izrādes, organizēja saviesīgos vakarus, zaļumu svētkus un koncertus ar vietējo un viesmākslinieku piedalīšanos. Tomēr par gaidītāko biedrības gada notikumu kļuva masku balles un karnevāli. 

1698. gada 30. decembrī Valmieras draudzes mācītājs Johans Nikolajs Hardungens (Johann Nikolaus von Hardungen; mācītājs no 1696.g. līdz 1702.g.) pēc senas tradīcijas divu draudzes priekšstāvju klātbūtnē svinīgi atvēra ar trīs atslēgām nodrošināto baznīcas naudas lādi, tā saucamo «Dieva kasti», lai norēķinātos ar sanākušajiem kreditoriem un amatniekiem par aizritējušajā gadā pie baznīcas, skolas, mācītāja muižas un diakonāta veiktajiem darbiem.

Zemnieka dēls

Pagājušā gadsimta 20.-30. gados gandrīz ikviens valmierietis zināja sabiedriskā darbinieka un rakst­nieka Augusta Melnalkšņa vārdu. Viņa vecāki bija Jānis Melnalksne no Valmieras apriņķa Valtenberģu pagasta Melnalkšņa un Elīze Julianna Bērztīss no Nikuča. 1876. gada 1. maijā (19. aprīlī pēc v. st.) Melnalksnī, netālu no toreizējā Mazsalacas miesta, pasaulē nāca ņiprs puisēns — Ādams Augusts. 

Apriņķa pilsēta

Pēc noslēgtā Nīstades miera līguma 1721. gadā Vidzemi pievienoja Krievijas impērijas teritorijai. 18. gadsimta 30. - 70. gados iedzīvotāji joprojām trūcīgi un to skaits tik niecīgs, ka faktiski Valmiera vairs neatbilda pilsētas statusam. Pēc 1782. gada revīzijas datiem Valmierā tolaik 310 iedzīvotāju, no tiem — 246 vācieši. Vairākums pilsētnieku nodarbojās ar amatniecību vai sīktirdzniecību. 

Pirms dažiem gadiem Valmierietī varējām lasīt vēstures entuziasta Gundara Rutka plašo apkopojumu par pilsētas ielām padomju laikā. Šoreiz par tām, kuras ieguva jaunus nosaukumus pēc K. Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā un mūsdienās, atmodas laikā un pēc tās. 

Jau rakstīju par vietējās latviešu biedrības rīkoto karnevālu “Lustes Ulmaņlaikos jeb nakts Gambijā”, kura norise un dalībnieku eksotiskie tērpi vēl ilgi nodarbināja valmieriešu prātus. Tam sekoja vēl viens ievērības cienīgs notikums: pilsētas kinoteātra “Splendid” īpašnieka Pētera Puriņa rīkotās 75 gadu dzimšanas dienas viesības 1934. gada 22. februārī — ar lūgtiem viesiem, puķēm, dāvanām, dzērieniem un  smalkām uzkodām.

Pērn aprīlī jau rakstīju par leģendāro Gustava V braucienu 1929. gadā, šoreiz — par mūsu tuvāko kaimiņu igauņu viesošanos. Jiri Jāksons izkāpa Valmieras stacijā. Četrus gadus vēlāk šis cieņas apliecinājums no Zviedrijas karaļa puses valmieriešiem diemžēl aizgāja secen... Ar laiku šo svarīgo personu un viņu svītu sagaidīšana folklorizējās, fantāzijai mijoties ar patiesību, un, kā jau vienmēr, ir izvēle: ticēt vai ne.