Pērn aprīlī jau rakstīju par leģendāro Gustava V braucienu 1929. gadā, šoreiz — par mūsu tuvāko kaimiņu igauņu viesošanos. Jiri Jāksons izkāpa Valmieras stacijā. Četrus gadus vēlāk šis cieņas apliecinājums no Zviedrijas karaļa puses valmieriešiem diemžēl aizgāja secen... Ar laiku šo svarīgo personu un viņu svītu sagaidīšana folklorizējās, fantāzijai mijoties ar patiesību, un, kā jau vienmēr, ir izvēle: ticēt vai ne.
Ar ministra gādību
Stāstījumu par pirmskara Valmieras nozīmīgākajām būvēm pabeigšu ar skaistāko un iespaidīgāko no tām – tagadējo Vidzemes Apgabaltiesas ēku, agrāko tiesu namu, kuru svinīgi atklāja tieši pirms astoņdesmit gadiem, 1938. gada 1. novembrī.
Pirms 90 gadiem Teju vai gadsimta garumā valmierieši pamatoti lepojas ar stalto un krāšņo Piensaimnieku sabiedrības namu. Jauno koppienotavu uzcēla pēc Latvijas Piensaimniecības Centrālsavienības izstrādātā projekta. Kopējās izmaksas sākotnēji plānoja ap 120 tūkstošiem latu. Pie plašām un gaišām telpām Rīgas ielas 41.b tika arī pilsētas bibliotēka un publiskā lasītava. Sapnis par modernu ražotni, kurā nonāktu vienuviet visas piena upes no apkārtējiem pagastiem, radās jau 1923. gada martā. Pārdesmit izlēmīgi zemnieki nodibināja Piensaimnieku sabiedrību. Pagāja vien pieci gadi, un, skat, pašiem sava kopā sanākšanas vieta!
Tā Valmieru uzrunātu Valmieras (Valkas) skolotāju semināra pedagogs, Latviešu biedrības kora diriģents, mūziķis Eduards Zicāns. Dzimis pirms 135 gadiem Rīgas apriņķa Paltmales pagasta Jaunžīguros, 1884. gada 28. septembrī (10. oktobrī pēc j. st.). Vecāki, lauksaimnieki Jānis un Līze, kristībās puisēnam deva divus vārdus: Eduards un Rūdolfs. Klātesošie krustvecāki un radi pat nenojauta, cik dramatiskiem pavērsieniem piesātināta un notikumiem bagāta izvērsīsies zēna dzīve!
Pirms 85 gadiem
1935. gada 16. aprīlī Valmierā notika Meža dienu rīcības komitejas sanāksme, kurā lēma par plānotajiem pasākumiem pilsētas apzaļumošanai. Kā par to dažas dienas vēlāk informēja laikraksts Valmierietis (Nr. 295., 1935.g. 17.04.), – arī par vietējo ugunsdzēsēju dalību pilsētas jaunākā parka tapšanā. Minēto Meža dienu laikā, 1935. gada pavasarī, brašie liesmu savaldītāji patiešām arī uzsāka vērienīgus apzaļumošanas darbus ierādītājā teritorijā. Kad aicināti BUB biedri uz pirmo talku, un kas tieši stādīts, uzzinām no publikācijas „Ugunsdzēsēju parks – Gaujas Stāvajos krastos”: „Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība Meža dienās apstādīs savu jauno parku Gaujas Stāvajos krastos, iedēstot apmēram 2000 kokus no 100 dažādām sugām. Ierīkos atsevišķus dārzu, liepu, rožu un citu koku un krūmu laukumus. Pēc projekta topošais parks savā koku bagātībā pārspēj Skrīveru botānisko dārzu. Jaunā parka apstādīšanas darbus uzsāks 5. maijā. Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības valde uzaicina visus ugunsdzēsējus ierasties 5. maijā pulksten 8 no rīta pie depo pilnos formas tērpos. Koku stādīšanas darbā mīļi aicināta Valmieras sabiedrība.” (Valmierietis Nr. 297., 1935.g. 03.05.).
Pirmā pasaules kara noslēgums Eiropā Latvijai nenozīmēja karadarbības beigas. Jau 1918. gada 22. novembrī, četras dienas pēc Latvijas Republikas izveidošanas – tās robežu šķērsoja Krievijas Sarkanā armija. Vēl pēc mēneša, 22. decembrī, padomju valdības karaspēka daļas ienāca Valmierā. Sākās pusgadu ilgs revolucionāro pārkārtojumu un politisko aktivitāšu piesātināts dramatisku pārmaiņu laiks. Turīgākie valmierieši bažījās par savu un tuvinieku drošību: par mantas konfiskāciju darbaļaužu vajadzībām jau bija parūpējušies vietējās Izpildu komitejas centīgie darbinieki, bet ne mazāk dedzīgi strādāja arī kara tribunāls, kurš pilsoņu lietas par kontrrevolucionāru darbību vai piederību pie baltgvardiem skatīja līdz pat 25. maijam. Par vienu no pēdējiem lielinieku terora upuriem kļuva Pauku māju saimnieka Zaķa vecākais dēls. Kauguru muižas nomniekam Jānim Zaķim (1861-1919) nāves sodu izpildīja tikai dienu pirms Valmieras atbrīvošanas no lieliniekiem, jo...esot simpatizējis Ulmaņa Pagaidu valdībai.
Šoreiz stāsts par leģendāro Zviedrijas karaļa braucienu no igauņu zemēm līdz Rīgai. Interesanti, izkāpa vai neizkāpa karalis Valmieras stacijā? Vieni apgalvo, ka jā, citi — ka šis cieņas apliecinājums valmieriešiem tomēr gājis secen... Ar laiku šīs augstdzimušās personas un pavadošās svītas sagaidīšanas norise folklorizējās, fantāzijai mijoties ar patiesību, bet, kā jau vienmēr, ir izvēle – ticēt vai neticēt!
Izlēmīgi vīri
Brīvības cīņās par Latvijas neatkarību un patstāvību (1918-1920) nozīmīgu ieguldījumu deva militārais formējums, kuram pirms simt gadiem piešķīra Valmieras vārdu! Kā pirmo kājnieku pulku to dibināja 1919. gada 18. februārī Tērbatā (tag. Tartu) Igaunijā. Kāpēc vēsturiskais notikums norisinājās ārpus Latvijas? Atbilde meklējama toreizējā sarežģītajā politiskajā situācijā, — proti, pie varas kopš 1918. gada decembra atradās lielinieki jeb komunisti. Arī daļa valmieriešu atbalstīja P. Stučkas režīmu. Taču netrūka patriotisku un dedzīgu vīru, kuri meklēja iespēju palīdzēt atjaunot nesen proklamētās valsts suverenitāti.
Vēsturiski Gauja un tās krasti bijuši ne tikai dzejnieku apdziedāta tikšanās vieta, bet arī būtisks ekonomiskās attīstības faktors, svarīgs pārvietošanās ceļš un iztikas avots. Viens no tiem, kurš pelnīja ikdienas iztiku uz Gaujas – mūsu stāsta varonis Aleksandrs Zeins. Divdesmitā gadsimta sākumā šim enerģiskajam un rosīgajam kungam bija lemts kļūt par tvaika laivas „Stražņiks” kapteini, bet par Zeina māju sauca staltu divstāvu ēku uz Dzirnavu (mūsdienās Leona Paegles) ielas Valmierā. Jāprecizē, ka vēl pirms kļūšanas par minētās tvaika liellaivas kapteini viņu cildināja kā labāko sava aroda pratēju visā Gaujas garumā!
Karos un jukās
1917. gada 25. oktobrī (7. novembrī) Petrogradā pēc lielinieku iniciētā bruņotā apvērsuma atkāpās Krievijas Pagaidu valdība. Decembra beigās Valmieras luterāņu baznīcā notika Latvijas strādnieku, kareivju, bezzemnieku deputātu padomju II kongress, kurā lēma par jaunās varas īstenošanu vācu neokupētajā Latvijas daļā — Vidzemē. Par augstāko lielinieku izpildinstitūciju pasludināja Latvijas Izpildkomiteju jeb Iskolatu (ISKOLAT – Ispolņiķeļnij komitetet latišei). Par tās priekšsēdētāju ievēlēja jaunstrāvnieku Frici Roziņu- Āzi. Iskolats praksē īstenoja vairākas Latvijas autonomijas programmas prasības: latvisku pārvaldi, latviešu valodu iestādēs, latviskas skolas. 1918. gada februārī visu Latvijas teritoriju okupēja vācu karaspēks. 1918. gada 3. martā Brestļitovskā Padomju Krievija un Vācija noslēdza separātu miera līgumu, kas noteica Latvijas teritorijas palikšanu Vācijas karaspēka kontrolē. 1918. gada 11. novembrī ar Vācijas sakāvi beidzās pasaules karš un Kompjeņā, Francijā, noslēdza oficiālu pamieru. Saskaņā ar tā noteikumiem mainījās Vācijas karaspēka statuss Latvijā. Noteikumi paredzēja vācu armijas uzturēšanos Latvijas teritorijā, lai aizturētu lielinieku tālāku virzīšanos uz rietumiem. Vienlaikus gan Latvijā, gan ārpus tās turpināja aktīvi darboties latviešu sabiedriski politiskie spēki, kas jau agrāk bija sākuši īstenot savas idejas par Latvijas neatkarību.
„Top jaunā Valmiera! Viss Valmieras pilsētas pašvaldības darbs veltīts iedzīvotāju ērtības un labklājības vairošanai”, — tā lasītājiem vēstīja laikraksts Valmierietis pirms astoņdesmit gadiem, vienā no septembra numuriem. Cildināts paveiktais pēc 1934. gada 15. maija. Precizēšu, ka pašvaldības darbības gados, kad pie valdīšanas bija sociāldemokrāti, uzcēla ne mazāk nozīmīgus un būtiskus pilsētas infrastruktūras objektus: ūdenstorni (1921.-1922.), pirti (1927.)
Daži pēdējie pirmskara gadi Valmieras sejā viesa jaunus, patīkamus vaibstus, jo vietējā pašvaldība, liekot lietā saprātīgā saimniekošanas ceļā iekrātos finanšu līdzekļus, nopietni ķērās pie sabiedriski nozīmīgu celtņu būves un pie ielu labiekārtošanas. Pilsētas galvenos vārtus – Valmieras dzelzceļa staciju — ar centru tagad nu savienoja Pētera Ķuzes firmas būvētā monolīta betona plāksnēm klātā Stacijas iela, bet Gaujas kreisais krasts viesus sveica iztālēm ar pamanāmu, no zilu lobēliju ziediem veidotu košu pilsētas vizītkarti ar uzrakstu „VALMIERA”! Ne velti, jo bija oficiāli zināms, ka viens no nākamās, 1940. gada olimpiādes Helsinkos, maršrutiem vedīs arī cauri Valmierai.
Laimīgs esot tas rakstnieks, ja kaut vienu no viņa darbiem pazīst vairāku paaudžu lasītāji. Patiesi, šķiet retais nespētu just līdzi Apsīšu Jēkaba „Bagāto radu” galveno varoņu Andra tēva un viņa sievas Ilzes traģiskajiem likteņiem. Tomēr ne visi zinās, ka autors, īstajā vārdā Jānis Jaunzems, vairāk nekā desmit gadus mācījis Kokmuižas pagasta skolas audzēkņus. Pirms tam dzīvojis Rūjienā. Darbojies Valmieras Latviešu biedrībā, vadījis tās kori. Dzīves garumā allaž pats ar lepnumu sevi dēvējis par lizumieti no augumu augumiem. Jaunzemu dzimta ir bijusi stingri patriarhāla, ļoti dievbijīga. Tēvs Andrejs (Andrievs) bieži turējis mājiniekiem rīta pātarus. Ar mātes Majas (Maijas) palīdzību puisēns lasītprasmi apguvis jau sešu gadu vecumā. Bībeles lasīšana bērnībā vēlāk veidoja vien viņam, Apsīšu Jēkabam, piemītošo īpatnējo rakstīšanas manieri.
Cildinās Gauju
1930. gads. Rīgas kinoteātra „Splendid Palace” īpašnieks Jemeļjanovs izsludina aktierfilmu scenāriju konkursu. No iesūtītajiem scenārijiem viņu ieinteresē tikai viens – par Gauju. Kinoscenārijs šķiet saistošs ne vien ar tematiku, bet arī daudzsološs finansiālajā ziņā. Trīs gadus vēlāk tiek panākta abpusēja vienošanās, ka filmas uzņemšanā piedalās režisors Kristaps Linde kopā ar Nacionālā teātra aktieriem.
Pirms 130 gadiem
1888. gada 9. maijā (j. st.) Kauguru pagastā kalpu pāra Mārča un Marijas Kārkliņu meitai Annai piedzimst ņiprs puišelis, kuram kristībās luterāņu baznīcā ar mācītāja Jāņa Neilanda svētību dod divus vārdus: Kārlis un Voldemārs. Ierakstā par vecākiem norādīts, ka māte ir neprecētā Anna Kārkliņš Kauguru pagasta Iemetējos. Par kūmām aicināti šo māju saimnieks Jānis Briedis ar sievu Mariju un pašas brālis, zēna krusttēvs Kārlis Kārkliņš. Iemetējos bez Annas, kurai tobrīd jau 32, dzīvo jaunākie brāļi — Mārcis un jau minētais Kārlis. Par zēna tēvu nekas nav zināms. Autobiogrāfijā publicists un literatūrzinātnieks Kārlis Kārkliņš rakstīs: „Mana māte bija neikdienišķa sieviete. Viņas dzīvei bija noteikts mērķis. Viņa izvadīja mani skolotāju seminārā un pēc tam aizgāja mūžībā. Māte upurēja dzīvi manā labā. Spēku dzīvot viņa smēla reliģijā. Viņa bija izaugusi hernhūtiešu apvidū. Katru svētdienu gāja baznīcā un uzticīgi kalpoja savam Dievam. No viņas es mantoju dziļu reliģiozitāti un garīgas intereses. Vispirms mācījos Kauguru un Jaunvāles pagasta skolā. [..] Labi es jutos Trikātas draudzes skolā, kurā par pārzini darbojās Jēkabs Mūrnieks. Aizmirsis savu personīgo dzīvi, viņš pilnīgi ziedojās savu skolnieku labā. Viņš bija skolotājs no Dieva žēlastības. Viņš atbalstīja mani materiāli un garīgi. J. Mūrnieks mani ievadīja skolotāja gaitās, no kurām nekad neesmu novērsies.” (Trimdas rakstnieki. 1947.)
Grafiķis un gleznotājs Teodors Ūders (Emīls Teodors Ūdrs-Ūders) dzimis 21. aprīlī (pēc vecā stila) jeb 3. maijā, netālu no Valmieras, kā otrais bērns toreizējā Valmiermuižas pagasta Elizabetes skolas skolotāja Jēkaba Ūdera ģimenē. Divus gadus agrāk pasaulē jau bija nākusi viņa vecākā māsa Anna Zelma (1866). Ar laiku ģimene sakuplos un abām vecākajām atvasēm pievienosies vēl četras: Otomārs Konstantīns (1870), Alfrēds Edgars (1872), Karls Jakobs Vilibalds (1874) un pastarīte Marija Kristīne Edīte (1890).
TICI – NETICI!
Aprīlī, kā jau tas piedien, par jokiem un to radītājiem. Par visu laiku slavenāko Valmieras jokdari Šanu, īstajā vārdā Kārli Konrādu (1889 – 1972), grāmatu izdevēja Jāņa Dūņa grāmatvedi aizvadītā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, Valmierietī esmu rakstījusi vairākkārt. Vienā no publikācijām pieminēju vēl kādu īpatnēja paskata, bārdainu kungu labākajos gados - Diženajo Bernhardu jeb Bernhardu Dižu. Šo Cēsīs dzīvojošo rakstnieku, dzejdari, žurnālistu un tulkotāju, kā izteikti bohēmisku šanieti, vīna un dzīves baudītāju, dažas epizodēs savā atmiņu grāmatā „Latviešu Pūcesspieģelis”(3 sēj., 1964 – 1969 Stokholma; atkārtots izdevums 1992 – 1993 Valmiera) iemūžinājis arī paša amata brālis, rakstnieks Jānis Kārkliņš. Rosīgā kaimiņpilsētas literāta D. B. dzīvesgājums ar laiku folklorizējās, fantāzijai mijoties ar patiesību, bet vienmēr jau ir izvēle – ticēt vai neticēt!
Vēsturiskā brīdī
Par valmieriešu un apkārtnes zemnieku dāsno finansiālo atbalstu valsts pirmajās darbības dienās liecina mazāk zināms fakts: 1918. gada 29. novembra sapulcē Baltijas Lauksaimnieku biedrība nolemj „apsveikt jauno brīvās Latvijas valdību un tās pirmo priekšnieku, biedrības bijušo un iecienīto agronomu Kārli Ulmani. Sapulces dalībnieki ziedo 725 vācu markas, biedrība pati 2000 markas. Šo naudu nodod ministru prezidenta Ulmaņa rīcībā.[..]”
SAVĒJIE
Tieši pirms gada septembra Liesmas pielikumā lasītājus iepazīstināju ar izcilo pedagogu — novatoru, sabiedrisko darbinieku, muzejnieku, ģeologu, lektoru, literatūras un folkloras materiālu vācēju Jāni Gresti (1876 -1951), kurš XX gadsimta sākumā tikko bija sācis pildīt skolotāja pienākumus Valmieras pilsētas skolā un proģimnāzijā. Valmierā viņš sadraudzējas ar savu kolēģi Dēķenu Kārli jeb Kārli Dēķenu (1866 - 1942) un viņa jaunāko brāli, tolaik Valmieras-Valkas skolotāju semināra audzēkni Pēteri Dēķenu (1886 -1979). Visus trīs vieno ne vien aizrautīga interese par pedagoģiju, bet arī mīlestība uz teātri un politiku. Bet par to, kā noritējusi pirmā tikšanās, lasāms Grestes autobiogrāfiskajās piezīmēs — atmiņu tēlojamā „Krist un celties” (Rīga, 1990).
Skaistā vietā
Reti vairs kāds atminēsies, ka savulaik, 1942. gada jūlijā, svinīgi atklāts Valmieras novada muzejs? Ievērojamo notikumu atspoguļoja arī vietējais laikraksts Tālavietis, lasītājus informējot par darba laikiem un apmeklējumam piemērotākām dienām (svētdienās plkst. 10 — 15, trešdienās 13 — 18, ceturtdienās 15 — 20), gan par vērtīgajām senmantām, kuras «nu tagad aplūkojamas ikvienam interesentam». «Piemiņas glabātājs,» kā rakstā jūsmīgi cildināts jaunatvērtais vēstures muzejs «atrodas ļoti skaistā vietā, bijušajā tūristu mītnē Gaujas krastā.