Valentīna Brūniņa

Atgriežas vectēva saimniecībā

Kocēnu pagasta bijušās Pūces krejotavas ēku Sietiņieža ceļa malā zina daudzi. Izrādās, ka viens no tās būvētājiem bijis arī Māras Sproģes vectēvs Kārlis Miķelsons. «Atrastie dokumenti liecina, ka vietējie saimnieki sametuši naudu un to uzbūvējuši. 1987. gadā krejotavas ēka kā bezsaimnieka īpašums tika pārdota. Arī man to piedāvāja par 700 rubļiem pirkt, tomēr atteicāmies. Tagad par šo lēmumu priecājamies, jo ceļmalas putekļos nav nekāda jaukā dzīvošana,» stāstīja Māra.

Tautas balsojumā facebook.com, ap 20 tūkstošiem šīs vietnes lietotāju piedaloties labāko, meistarīgāko kāzu vadītāju noskaidrošanā, nosaukti vairāki desmiti šī titula kandidātu, viņu vidū arī divas valmierietes, kuras ar vienādu balsu skaitu vērtējumā apsteigušas dažus Latvijā plaši pazīstamus cilvēkus, piemēram, Baibu Sipenieci-Gavari un Kristapu Rasimu. Viena no viņām — DAGNIJA BALDIŅA — «Liesmas» šīs nedēļas nogales viešņa.

Pēdējā laikā Latvijā īpaši aktualizēts jautājums par bērnu drošību mājās, viņu atstāšanu novārtā un  vardarbību pret tiem. Ik pa brīdim izskan jauni, šokējoši fakti. Piemēram, 2016. gadā vairāk nekā 100 gadījumos vecākiem uzlikts administratīvais sods par bērnu atstāšanu bez uzraudzības.

EVITA KAĶĪTE-BRASA. Bijusī rīdziniece, kas nu jau labu laiku kā iejutusies lauku vidē Trikātā, ir Valmieras Kultūras centra TDA Gauja mākslinieciskā vadītāja, vairāku citu dažāda vecuma kolektīvu vadītāja, enerģiska un cilvēkiem atvērta jauna sieviete, kas nebaidās no jauniem izaicinājumiem. 1. Beverīnas novada uzņēmējdarbības atbalsta konkursā tika atbalstīts arī Evitas projekts «Interneta veikals «Good For Living» pārdošanas platformā «Etsy.com».

«Mopšiem piemīt ārkārtīgs šarms kopā ar cienīgumu un inteliģenci. Šie suņi vienmēr ir līdzsvaroti un ir iecienīti priecīgās un piemīlīgās dabas dēļ,» par šo suņu šķirni lasāms internetā. Šādu raksturojumu apstiprina arī divu mopšu saimniece valmieriete AIVA LASE.

Valmieras pilsētas svētku laikā, kā tas pēdējos gados pierasts, Valmieras 5. vidusskolas stadionā notika Latvijas sporta suņkopības federācijas un pilsētas pašvaldības rīkotās Nacionālās suņu daudzcīņas sacensības. Tās pulcēja 32 dalībniekus ar 34 suņiem, pārstāvot Rīgu, Cēsis, Valmieru, Valku, Smilteni, Krustpili, Jēkabpili, Siguldu, Jūrmalu, Madonu, kā arī suņkopības sportistus no Igaunijas.

«Tas, ka Kocēnos tika nodibināta pašiem sava sporta skola, bija loģisks turpinājums. Jau divdesmit gadus bijām gan paši trenējušies florbolā, gan bērnus trenējuši — darba apjoms ar gadiem pieauga, un kļuva skaidrs, ka, lai šim sporta veidam nodrošinātu attīstību, lai piesaistītu trenerus, ir vajadzīga sporta skola,» stāsta florboliste, trenere un jaunās sporta skolas darbiniece LINDA LĪCE.

Interesanti bija uzzināt, ka pirmsākumos Vecpuišu parkā bija iecerēts liliju dārzs. Šobrīd, kad parkā notiek pārvērtības, padomāts arī par lilijām — jaunajā puķu dobē to būs diezgan daudz, tiesa, tās nebūs īstās, bet dienziedes jeb dienlilijas.

Valmieras pašvaldība ik gadu atvēl līdzekļus elementu papildināšanai pilsētas publiskajos rotaļu laukumos. Šoreiz par diviem elementiem bagātāks kļuvis rotaļu laukums Raiņa ielā 3 pie Dzirnavu ezeriņa. Ir novērots, ka šis laukums arī ir visvairāk apmeklētais.

Pirms pāris dienām darbu Valmierā, pārsvarā pilsētas zaļumsaimniecībā, sākusi trešā skolēnu grupa.  Pašvaldībā pastāstīja, ka vakar jaunieši strādājuši memoriāla, Karātavu kalniņa teritorijā un citviet.

Kocēnu novada bāriņtiesas priekšsēdētāja DACE JUKĀMA nākusi no pedagogu ģimenes — gan viņas tēvs un divas māsas ir skolotāji, gan arī pašai ir pedagoģiskā izglītība. Tiesa, nācies strādāt ne tikai skolā — arī Valmieras televīzijā un policijā, taču, atzīst Dace, visos amatos ir bijusi saistība ar bērniem un pedagoģiju. Gan dažādos līmeņos. Viņa ir pārliecināta, ka viss, kas ar cilvēku dzīvē notiek, ir solis tālāk. Ja arī tā nav apzināta izvēle, vienām durvīm aizveroties, citas atveras.

Melnais taksītis Rokijs Apiņu ģimenē ir otrais sunītis. «Pirmais mums bija, kā paši jokojot nosaucām, dubulttaksis — augumā krietni lielāks par Rokiju. Diemžēl septiņu gadu vecumā viņš medībās pazuda. Izmeklējāmies, likām sludinājumus avīzē, televīzijā, bet bez rezultāta. Atvadīšanās no šī manā mūžā pirmā sunīša bija ļoti sāpīga. Un tad man pēc pusgada, tas bija 2000. gada pavasarī, uzdāvināja mazu, divus mēnešus vecu kucēntiņu ar visiem cilts­rakstiem,» stāstījumu par ģimenes četrkājainajiem locekļiem sāk Guntis Apinis.

15. jūnijā notikusi Kocēnu novada domes jaunā sasaukuma pirmā sēde.

Par Vaidavas keramikas ražotni «Liesmā» rakstīts ne reizi vien. Un ne bez pamata — tā spējusi mainīties un arvien attīstīties līdzi laikiem.

Ne dabā, ne sabiedrībā nekas nestāv uz vietas — mainās gadalaiki, klimats, dažādā ziņā arī cilvēki, attīstās zinātne, ikdienā ienāk jaunas tehnoloģijas. Daudz kas kļūst par vēsturi. Reti kurš mūsdienās raksta vēstules, tajā pašā laikā savu dzīvi vairs nevaram iedomāties bez sociālajiem tīkliem un mobilajiem sakariem. Interesanti, kas pašlaik notiek ar tā saucamajiem mājas telefoniem — vai arī tie pamazām kļūst par vēsturi?

Aizvadītas vietējo pašvaldību vēlēšanas. Latvijā par saviem izvēlētajiem deputātu kandidātiem nobalsojuši 50,41% balsstiesīgo pilsoņu, attiecīgi Vidzemē — 49,5%.

Par sirdsāķīšiem savas vārnas gluži nevaru nosaukt, taču it kā netīši tās kļuvušas par mājdzīvniekiem.