Dzimto pilsētu, tāpat kā vecākus, neizvēlas. Manējā nu jau vairāk nekā 50 gadus ir Valmiera. Tāpēc man nav vienalga, kas tajā notiek. Nupat uzzināju par Vecpuišu parka rekonstrukcijas projektu, kura īstenošanai vajadzēšot nocirst 96 kokus. Tā kā man nav iespējams piedalīties pašvaldības organizētajā publiskajā šī projekta apspriedē, griežos pie Valmieras pilsētas pašvaldības un visiem valmieriešiem.
Kad jūlija Valmierietī solīju turpināt ekskursu pirmskara Valmieras koka darbos, nudien nedomāju, ka tiksimies tikai oktobrī. Dažādi apstākļi pa vidu patrāpījās... Taču avīzītē Valmierietis atgriežamies tieši solītajā 462. numurā, arī pilsētas 20. gadsimta sākuma galdniekmeistara Pētera Priedīša, kuplas piecu bērnu ģimenes tēva, foto būs!
Vidzemes Augstskolas (ViA) Sabiedrības zinātņu fakultātes lektore LIENE LOČMELE ir īstena valmieriete. Taču pēdējos gadus viņa dala savu laiku starp Valmieru un Amherstu – nelielu studentu pilsētiņu ASV Austrumkrastā, Masačusetsas štatā, kur doktorantūrā studē komunikāciju.
SIA «VTU Valmiera» gatavojas svētkiem. 3. novembrī 70. jubilejai veltītā Atmiņu pēcpusdienā plānots iepazīt uzņēmuma tagadējo darbību, kā arī vēlāk atklāt izstādi Valmieras muzejā, kur 70 gados pieredzētais notverts fotomirkļos. Izstādes atklāšanā 3. novembrī pl. 15 Valmieras muzejā gaidīts ikviens interesents.
Uzņēmuma apaļo gadskārtu 1. decembrī sagaidot, top jubilejas grāmata — par svarīgākajiem notikumiem pēdējā desmitgadē un bijušo darbinieku atmiņām. Ar topošā izdevuma fragmentiem iepazīstināsim arī «Valmierieša» lasītājus.
Ārste radioloģe AIJA MEDNE (dzimusi Aizsilniece) daļu savas jaunības pavadījusi Valmierā, kā arī pabeigusi Valmieras Pārgaujas ģimnāziju, toreiz — Valmieras 4.vidusskolu. Kā Aija teic, papildus darbam ārsta profesijā ļoti svarīgu vietu viņas dzīvē ieņem ģimene un vēl blakus tam arī dažādi biznesa projekti. «Kopā ar kolēģiem esam izveidojuši uzņēmumus Latvijā un Igaunijā, kas apgādā medicīnas profesionāļus ar augstākās klases mūsdienu medicīnas aprīkojumu,» stāsta Aija.
Kopš dzelzceļš ienācis ļaužu ikdienā, tas vienmēr bijis nozīmīgs gan kā maizes devējs, gan kā palīgs, gan kā intereses rosinātājs. Arī man — vienkārši labvēlīgi ziņkārīgajam.
Septembrī Vidzemes Augstskolas (ViA) studiju kursa «Jaunie mediji un politika» ietvaros nevalstiskām organizācijām, valsts un pašvaldību iestādēm, kā arī privātajiem uzņēmumiem tika dota iespēja pieteikt aktuālu ideju vai jautājumu, kas tiktu risināts, studentiem izstrādājot praktiskus projektus. Pašlaik ir apzinātas tēmas un veiktas konsultācijas ar ideju autoriem, izstrādāti interešu aizstāvības plāni.
Miķelis šogad tāds dikti sensitīvs palicis satiksmes drošības jomā. Iespējams, to apjauš arī Valmierieša lasītāji, tāpēc labprāt dalās gan savos priecīgajos, gan bēdīgajos piedzīvojumos uz Valmieras ielām. Šoreiz gandrīz vai briesmu stāstiņš, kurā galvenā varone ir tiesībsargājošo orgānu baltā bertiņa, faktiski jau gan tie vīri uniformās, kuri šajā fiksajā mašīnītē sēd iekšā un izvēlas optimālos braukšanas maršrutus pēc iespējas ātrākai (protams, pamatotai!) nokļūšanai Valmierā no punkta A uz punktu B.
Valmiera gan politiskā, gan vadības līmenī vienmēr sevi ir dēvējusi par rūpniecisko pilsētu, izceļot savas ekonomiski stiprās puses un, gandrīz līdz perfekcionismam sakārtoto pilsētvidi. Pilsēta, kas darbojas kā precīzi noregulēta ciparnīca, un patriotisms, kas gāžas pāri krūzes malām. Reizēm šķiet, ka dzīvojot Valmierā, mēs esama dzīves privileģēti.
Pagājušajā nedēļā Latvijas publiskajā telpā kārtējo reizi aktualizējās demogrāfijas jautājums, plašsaziņas līdzekļiem norādot uz jau labu laiku zināmo faktu, ka mūsu (latviešu) jau tāpat ir maz, kļūst tikai mazāk, un ilgi tā neturpināsies, kā arī atgādinot — amatpersonas nedara praktiski neko katastrofas novēršanai, drīzāk jau pretēji.