DAINIS CIGUZIS sevi sauc Valmieras patriotu. Viņš šeit ir dzimis, audzis, izskolojies, nodibinājis ģimeni un strādā vienā no Valmieras svarīgākajām vietām – Vidzemes slimnīcā, kas ir galvenā ārstniecības iestāde reģionā, par IT nodaļas vadītāju. Brīvajā laikā viņš dejo tautas dejas un sporto. Intervijā «Valmierietim» Dainis pastāstīja par savu darbu IT nozarē, kaislību uz dejām kopš bērna kājas, kā arī vienkārši skaistiem ikdienas dzīves smalkumiem.

No ziepju trauka līdz nopietnai aparatūrai. EDUARDS OZERINSKIS stāsta par savu attīstības ceļu mediju lauciņā. Par to, kā videospēļu ierakstīšana un montēšana var pārvērsties par profesionālu izaugsmi video veidošanā, kas ir ne tikai lielisks, ar mākslu saistīts vaļasprieks, bet arī darbs, ar ko pelnīt naudu. 

Pērn dažas no Valmierieša publikācijām bija veltītas Pirmā pasaules kara sākumam, tā norises pirmajiem mēnešiem Valmierā un Valmieras apriņķī. Īsumā atgādināšu iemeslus militārajam konfliktam: ieganstam izmantoja Sarajevas atentātu 1914. gada 15. (28.) jūnijā, kad Bosnijas serbs Gavrila Princips Sarajevā nogalināja Austroungārijas troņmantinieku erchercogu Franci Ferdinandu. Reaģējot uz notikušo, Austroungārijas valdība 10. (23.) jūlijā nekavējoties nosūtīja Serbijas valdībai ultimātu. Nosacīto 48 stundu laikā saņemtā atbilde Austriju neapmierināja un 12. (25.) jūlijā abas valstis izsludināja mobilizāciju. Trīs dienas vēlāk, 15. (28.) jūlijā Austroungārija pieteica karu Serbijai. Nu spiesta izlēmīgi rīkoties arī Krievija, 17. (30.) jūlijā izsludinot vispārējo mobilizāciju, jo tai savukārt pieteikusi karu Eiropas lielvalsts — Vācija.

Nu jau labu laiku Miķelis ir pilnīgi pārliecināts, ka bērni šajā pasaulē uzrodas un dienas gaismu ierauga ne vairs vienkārši — pilnīgi plikiņi un kā no mātes miesām nākuši, bet gan jau aprīkoti ar vismaz vienu, reizēm pat uzreiz divām ekstrām: ir tādi, kuri dzimst ar mobilo telefonu rokās, arī tādi, kuriem jau dzeramā ūdens pudelīte ķepā, bet īpaši advancētajiem ir i viens, i otrs papildaprīkojums, no kura, saprotama lieta, viņi nešķirsies līdz pat pašam pēdīgajam elpas vilcienam...

Ar motoru rūkšanu, trimmeru dūkšanu un vīstošas zāles smaržām aizčab laiks, kad Valmierā ne visās pļaviņās un graviņās pie teikšanas bija sakoptība. Nu jau dažviet pat jāsāk domāt, vai netiek pļauts pārāk bieži, jo dažai zālienei jau  pietuvojusies izkalšana. Kā jau dziļi nacionāla pilsēta esam tikuši vaļā ( vai vismaz cenšamies sevi par to pārliecināt) no tādas tautiskajiem zālājiem svešas sugas kā  latvānis.

Šī vasara neierastāku izjūtu cienītājiem piedāvā ne vienu vien citus gadus nepieejamu iespēju. Piemēram, šobrīd ūdens līmenis Gaujā ir tik sekls, ka var izbrist cauri vai visai pilsētai, pat neizkāpjot no upes. Viendien arī es bridu no Vanšu tilta pret straumi augšup līdz pat Stāvo krastu krācītēm. Ne jau gluži tāpat, bet kaut vai gribētos atrast vizuļus un citus mānekļus, ko pavasara pusē Gaujā spiningojot pie baļķēniem un čakārņiem esmu atstājis. Brienot dažus pat atradu. Gan ne savējos, bet citu pazaudētos...

«Esmu valmieriete visā savā būtībā,» stāsta JOLANTA PINKULE. Ikdienā viņa strādā «Medus veikalā», bet brīvajā laikā nodarbojas gan ar adīšanu, palīdzot dizainerei Baibai Ripai īstenot dažādas idejas, gan arī kopā ar vīru Māri dejo vidējās paaudzes deju kolektīvā «Savieši».

Vakar parādījās ziņa, ka atbilstoši «DNB Latvijas barometrs» pētījumiem  augustā ļoti strauji pieaudzis iedzīvotāju optimisms. Pat dažiem vienmēr visu apšaubošajiem un neapmierinātībā ņurdošajiem būs pārsteigums, ka īpaši  optimisms ir pieaudzis par patreizējās valdības darbu. Nākamā gada budžeta pieņemšanas strīdu  paplosītā, daždien it kā uz krišanas robežas jau balansējošā valdība iedzīvotāju vērtējuma indeksa skalā ir atzīta par pieciem punktiem labāka, nekā tā mums visiem šķita pirms mēneša, kad strīdiņi par nākamā budžeta naudas dalīšanu vēl nebija sākušies un viss šķita daudz stabilāks un rāmāks.  Iespējams, ka vērtējumu pozitīvi ir ietekmējusi nevis valdība kopumā, bet strīdīgie, prasīgie  ministri. Gribas taču ticēt, ka viņi strīdas nevis savā, bet mūsu labā un no viņu prasīguma  arī mums kaut kas vairāk tiks.

23. augusts – Molotova un Ribentropa pakta parakstīšana – ir traģiska diena Latvijas valstij, tomēr tieši šajā dienā pirms gandrīz divdesmit gadiem ar milzu entuziasmu sākās arī Latvijas valsts atjaunošana. Šodien šis entuziasms ir acīm redzami noplacis, jo iznākums, bieži piesauktie brīvais tirgus un demokrātija, jūtami atšķiras no cerētā, lai gan vainojami pie tā lielā mērā esam mēs paši.