Vasarā nedēļu Rūjienā dzīvoja, vēroja un darbojās Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas vides mākslas apakšnozares studentu grupa, kuras uzdevums bija Rūjas upes palienes dabas takas izpēte un tās labiekārtojums. Sadarbībā ar Rūjienas pašvaldības domi kā iniciatori, partneri un draugu nu jau piekto gadu 2. kursa studenti prakses laikā piedalījās procesā, kas rosināja viņus vērīgāk ieskatīties pilsētas vidē, iztēloties, kā atrastais objekts varētu kļūt interesantāks un pievilcīgāks garāmgājējiem un ekskursantiem.

Nedēļas nogalē norisinājās 3. Valmieras vasaras teātra festivāls. Uz tā laiku laukumā pie Hanzas pie sienas tika radīta pilsētiņa jeb festivāla centrs, kur atklāšanā pulcējās valmierieši un pilsētas viesi. Radītā vieta «atdzīvināja» pilsētas centru šajās dienās, jo laukumā pie Hanzas sienas bija nemitīga kņada —  izveidotajā rotaļu zonā aktīvi darbojās bērni, citi baudīja atspirdzinošos dzērienus izveidotajos krēslos vai atguļoties uz melnajiem «matracīšiem», vakaros varēja baudīt muzikālos priekšnesumus un skatīties filmas brīvdabas kino.

Ekonomikas ministrijas aktīvajā virzībā uz Obligātā iepirkuma komponentes (OIK) sistēmas atcelšanu ir svarīgi atšķirt risinājumus pēc būtības no tādiem, kas vienīgi maina subsīdiju izdalīšanas kārtību un draud ar daudz lielākiem riskiem. Piedāvātais risinājums aizstāt OIK ar elektroenerģijas izcelsmes apliecinājumu jeb «zaļo sertifikātu» tirdzniecību faktiski nozīmē risku uzkāpt uz jau zināmiem grābekļiem un radīt sarežģīti administrējamu sistēmu ar nekontrolējamiem cenu svārstību riskiem gan patērētājiem, gan tirgotājiem, gan arī elektroenerģijas ražotājiem. Turklāt šoreiz arī izvēlamies ignorēt paši savu un citu valstu pieredzi, kas tām liek atteikties no «zaļo sertifikātu» sistēmas atjaunojamās enerģijas ražošanas atbalstam.

Ieilgušā sausuma un karstuma negatīvo ietekmi jūt ne tikai lopkopji, lopbarības krājumus gatavojot, vai graudkopji, jauno ražu vācot un par ziemāju sēju vienlaikus domājot, bet Latvijai netipiskos laika apstākļus sāpīgi izjūt arī vietējo dārzāju audzētāji. Nākas dzirdēt, ka daudzviet reģionos esot lauki, kur jau iznīkuši kāposti, selerijas, bietes vai citi laukaugi.

Nesen Burtniekos pirmo reizi Latvijā notika labi noorganizēts starptautiska līmeņa Holšteinas šķirnes dzīvnieku šovs un reizē arī Latvijas reģionu jauno piensaimnieku skola. Pasākuma organizēšanā, komunikācijā un arī šova tiesneses (Īrija) vērtējumu tulkošanā lielu darbu ieguldīja biedrības «Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācija» ciltsdarba speciāliste IEVA KRUSTIŅA, par kuru ne vienā vien lauku sētā dzirdēts lakonisks vērtējums: «Cilvēks īstajā vietā un laikā!»

Vai pa visiem autoceļiem Valmieras un Matīšu virzienā pašlaik aktīvi ripo jaudīgi spēkrati ar varenām jaunās ražas kravām. Laukos — tīrumi aiz kombainiem kūp.

Aizvadītajā diennaktī, no 1. augusta plkst. 6.30 līdz 2. augusta plkst. 6.30, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests Vidzemē saņēma astoņus izsaukumus — trīs uz ugunsgrēku, piecus uz glābšanas darbiem.

Karstā vasaras nogalē, kad lietu tikai sola, ir īstā reize parunāt ar vīriem, kuru dabas procesu pētniecības ikdiena ekspedīcijās paiet apstākļos, kad lietus un vēji sitas logā... Tādā laikā viņi nevis dīkā nīkst siltā istabā pie televizora, bet mēra ledājus. Šoreiz divas mazas skicītes no Latvijas pašu īstenāko polārpētnieku Māra Krievāna un Jāņa Karuša piedzīvotā Vernadska polārstacijā Galindesa salā netālu no Antarktīdas pussalas, kā arī no viņu trim iepriekšējām ekspedīcijām Islandē — tās palika pāri no mūsu garākas sarunas Ledāju vilinājuma pārņemtie 15. jūnija Liesmā.

Tāpat tradicionāli varētu arī turpināt — un pudele bija tas iesākums! Tieši tā par savu, no malas vērojot, pilnīgi trako aizraušanos, kuru pat varētu jau saukt par māniju, savas sētas apmeklētājiem stāsta pensionētā fizkultūras skolotāja Anna Zīle Litenes pagasta Ainažu mājās. Visas mazās arhitektoniskās formas, kuras šī enerģiskā kundze no tukšām pudelēm un cementa javas izveidojusi savas mājas dārzā un apkārt dīķim, tapušas bez sarežģītiem rasējumiem, tās lielākoties nav arī precīzi mērītas, bet veidotas uz aci... Kādā stilā? Neesmu mākslas zinātnieks, tomēr atļaušos to nodēvēt par betona - stikla kiču. Atbraucējiem Annas Zīles Pudeļu dārzs var patikt, var nepatikt, taču apbrīnas vērti Annas kundzes mūrējumi ir noteikti, kaut vai kvantuma ziņā.

INGA PIRKESALO, bijusī valmieriete, nu jau turpat desmit gadus dzīvo Somijā, taču joprojām sevi uzskatot par īstenu valmierieti un pieturoties pie pārliecības, ka pašreizējā dzīve citā valstī ir tikai tāds pagaidu variants.