Kā daļai mūsu sabiedrības zināms, govs ir mājdzīvnieks, kas dod dzīvībai nepieciešamo pienu, simbolizē mātišķo zemi, pārpilnību un drošību. Indijā govi godā kā svēto barotāju. To apliecina arī dzejniece Ieva Nikoleta Dāboliņa:
PĒTERIS BĒRZIŅŠ, Valmieras 5. vidusskolas skolnieks, tāpat kā visi divpadsmitie patlaban kārto vidusskolas beigšanas eksāmenus.
ILONA JUHŅEVIČA ir ziedu veikala «Amarillis» floriste. Šajā arodā viņa ir jau divpadsmito gadu. Ilona ir arī brīvprātīgā darbiniece biedrībā «Kristīgais žēlsirdības centrs». Tur viņa Dienas centra bērniem māca darināt neierastas lietas un iejusties skaistuma pasaulē.
Vecpuišu parka paviljona koncertzāles Valmiera atklāšanas diena noslēdzās ar grupas Stradivari koncertu, kurā skanēja pazīstamas un klausītāju iemīļotas dziesmas profesionālā un dinamiskā izpildījumā. Koncerta pārtraukumā izdevās pārmīt dažus vārdus ar grupas dalībniekiem, vispirms iztaujājot tās līderi GUNTI VECGAILI.
21. maijā Valmierā jau 12. gadu pēc kārtas atzīmēs Starptautisko Muzeju nakti. Tās laikā valmieriešiem un pilsētas viesiem būs iespēja izbaudīt daudzveidīgu un aizraujošu pasākumu programmu, ko piedāvās Valmieras muzejs, Valmieras Drāmas teātris, Valmieras 5. vidusskola, mākslas Galerija Laipa un tirdzniecības centrs Valleta.
Valmieras tirgū vēl joprojām liela rosība dažādu ziedu, stādu un dārza velšu pārdevēju vidū. Maijpuķīšu aromāta ieskauts, jau no paša rīta par tirgus piedāvājumu interesi izrāda liels pircēju skaits, aktīvi iegādājoties izaudzēto vai, turpinādami pieturēties pie dārzkopja kalendāra norādēm, pērkot un audzējot paši.
Vēlies maija iesākumā pavadīt četras aizraujošas dienas Krievijas skaistākajā pilsētā Sanktpēterburgā? Jā, tieši uz šādu vilinošu piedāvājumu atsaucās četrdesmit Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas skolēnu.
Cēsīm, manas bērnības un skolas gadu pilsētai, šogad atkal apaļie — jau 810. Arī Valmierā daudz cēsnieku, kuri gan tikai darba gaitās atbrauc, gan arī uz šejieni pārcēlušies dzīvot. Es Valmieru par savējo saucu kopš 1982. gada, taču Cēsīs, savā dzimtajā pilsētā, allaž esmu priecīgs atgriezties, pilsētas šaurās ieliņas glabā tik daudz atmiņu...
Ja jau pirmais gabals šajā lappusē savā ziņā saistīts ar gastronomiskām lietām, tad tikai loģisks ir arī turpinājums. Esmu no tiem, kas ar ēdienu gatavošanu lielākoties saistīts kā vajadzīgo sastāvdaļu sagādātājs no bodes, tāpēc receptes, protams, izlasītas kādā marta e-pastā no Rīgas Miesnieka panākumu cildinātājiem. Dienas kārtībā šoreiz, manuprāt, tāds universāls kareivis pārtikas frontē — Cīsiņš. Ja labi pameklē, gan jau kādā bodē var atrast arī tādu šo gareno un fiksi ēšanai sagatavojamo desiņu, kas patiešām tapusi no īstas gaļas... Tad nu pāris receptes ar duča cīsiņu piedalīšanos.
Braucot uz Trikātas pusi, vismaz no ceļa reti kad nepalūkojos, kā klājas Rūtiņu kļavai — resnākajai Baltijā un, kā vērtē dižkoku zinātājs Guntis Eniņš, iespējams, arī Austrumeiropā. Šo kļavu par dižkoku 70. gadu sākumā pirmais apzinājis novadpētnieks Kārlis Bukums. Tad tās apkārtmērs vēl gan nav bijis 5 metri. Šobrīd plāksnīte ar uzrakstu vēsta, ka kļavas apkārtmērs ir 6 metri, tās vainaga augstums 24,5 metri, zaru projekcija 240 m², zaru garums līdz 11 metriem.