Pagājušajā nedēļā negaidītu ažiotāžu izraisīja trīs Baltijas valstu vēstnieku Vācijā aicinājums tā dēvētās vecās Eiropas plašsaziņas līdzekļiem pārstāt dēvēt Baltijas valstis par bijušās PSRS republikām. Diplomāti visai pamatoti norādīja, ka lielākā daļa Eiropas un pasaules savulaik ir atradusies kā nebūt pakļautībā, taču tas parasti nav iemesls, lai nemitīgi atgādinātu par bieži vien netīkamām vēstures lappusēm.

Sensenos laikos, kad vēl iznāca humora un satīras žurnāls Dadzis, tajā bija kapitālistisko sistēmu izsmejoša lappuse Kas gan viss nenotiek pasaulē, no kuras cita starpā varējām uzzināt par dažādiem absurdiem, kurioziem likumiem un aizliegumiem, kuri joprojām ir spēkā Amerikas Savienoto Valstu štatos un citviet pasaulē.

Rudens nogalē «Liesma» nejauši bija lieciniece tam, kā Rūjienas novada Tautskolā, saņemot LEADER projekta apstiprinājumu un finansiālu atbalstu, ar steļļu iekārtošanu zinošu vietējo audēju Vijas Rulles un Ausmas Caunes vadībā interesentiem pēc individuāla plāna sākās mācību kurss tautisko brunču aušanā.

Aukstums sestdien nebija nobaidījis klausītājus pulcēties Mūrmuižas  tautas universitātes kārtējā nodarbībā, lai ieklausītos LU profesores Janīnas Kursītes-Pakules un Baltijas muzeoloģijas veicināšanas biedrības priekšsēdētājas Unas Sedlenieces stāstījumos.

Vaidavas pagastā nodibināta jauna biedrība — «Krūmcidoniju augļkultūras attīstības biedrība Latvijā» (KAABL).

Laiks pēc klusākas vai skaļākas aizejošā gada pavadīšanas vienmēr atnāk ar sirsnīgiem brīžiem, pārskatot padarītos labos darbus un uzteicot atsevišķu cilvēku un kolektīvu veikumu.

Arī Valmieras pašvaldībai aiz muguras vēl viens darba gads, un pēc dažām dienām domnieki jau balsos par jauno budžetu.

Pierasts, ka, kādam laikposmam beidzoties, atskatāmies uz noieto ceļu, tāpēc, tiekoties ar Valmieras pašvaldības domes priekšsēdētāju JĀNI BAIKU, šoreiz runājām gan par dažiem pērn pieņemtajiem lēmumiem un to izpildes gaitu, gan par to, kas traucējis strādāt.

Bērniem stāstām, ka sniegs ir sasalis lietus, bet sniegpārslas salīdzinām ar baltām pūkām, spalvām vai asiem krikumiem un ķeram tās uz cimda, lai izpētītu. Patiesībā sniegpārslu un sniega pasaule ir daudz sarežģītāka.

Valsts parādi visnotaļ tiek vērtēti kā ļaunums un kā pierādījums sliktai budžeta disciplīnai vai — labākajā gadījumā — kā pieciešama nekārtība. Līdz ar to secinājums no abiem uzskatiem ir viens un tas pats: valdībai jāsamazina valsts parādi tā, lai budžeta izdevumi tiktu segti ar budžeta ienākumiem. Šo secinājumu sauc par zelta regulu valsts budžeta veidošanā.

Kad svētku spozme aizkūpējusi, labie novēlējumi nedaudz palikuši atmiņā, ne viens vien pārskaita, cik makā atlicis eiro. Steigšus nu jāsāk domāt par iespējām, ko darīt, kā nopelnīt, lai, arī šo gadu beidzot, naudas maks  vismaz nebūtu plānāks.