Mans suns dzīvo privātmājā, un ļoti ceru, ka tikai sētā (zinu, ka izskrien apošņāt kaimiņu sētas brīdī, kad mašīna iebrauc pagalmā un vārti paliek uz brīdi vaļā), tāpēc, ievērojot Valmierā rakstītos suņu turēšanas noteikumus, esmu to suņu īpašnieku vidū, kas ir atbrīvoti no ikgadējās nodevas maksāšanas. No tās atbrīvoti arī redzes un dzirdes, I grupas invalīdi, vientuļie pensionāri, pārējiem suņiem, kas skraida vieni pa ielām vai lepni dodas pastaigā kopā ar saimniekiem, kopš 1. jūlija vajadzētu būt rotātiem ar zilu žetonu, kas tad ir apliecinājums: saimnieks pašvaldībā samaksājis ikgadējo nodevu, žetonu mīlulim nopērkot par 12 eiro. Eiro mēnesī... Nav jau pasaulīga nauda, vai ne? Tās izlietošanas mērķis: klaiņojošu mājdzīvnieku izķeršana un dzīvnieku patversmes uzturēšana, teikts pašvaldības saistošajos noteikumos.

Godam Latvijas IV Olimpiādes vareno nastu iznesusi Valmiera.

Tik daudz sporta pilsēta sen nebija elpojusi. Triju dienu maratonā atelpai nebija vietas — sacensības pēc sacensībām, citas par citām saistošākas. Pāri visam novadu un pilsētu rīvēšanās, katra dalībniece vēlējās, lai tās vārds izskan pēc iespējas skaļāk. Daudzām tas bija prestiža jautājums, tāpēc komandā tika pieaicināti labākie no labākajiem. Bija gan skaļi uzvārdi, gan izcilas uzvaras.

Vaidavā SIA «Vaidava Ceramics» ražotnē otro nedēļu notiek pirmais Starptautiskais keramikas simpozijs «Mālēdiens», kurā prāvs pulks  keramiķu no Latvijas, Šveices, ASV, Spānijas, Gruzijas, Norvēģijas, Turcijas, Īrijas, Krievijas, Somijas, Izraēlas, Jordānijas un Argentīnas darina traukus no sarkanā Lodes māla. Simpoziju organizē biedrība «Radošuma meka».

LLKC Meža konsultāciju pakalpojumu centra Ziemeļvidzemes nodaļa nesen Kocēnu novada Vaidavas pagasta «Silkalnos» pie viedās zāļzines ZELTĪTES KAVIERES organizēja ikgadējo semināru «Meža nekoksnes resursi, to izmantošana, ievācamie ārstniecības augi un to izmantošana».

Trīs dienas aizvadītās nedēļas nogalē Valmierā un tās apkārtnē pagāja visas valsts sporta zīmē — šeit draudzīgā un emocionāli piesātinātā gaisotnē notika Latvijas IV olimpiāde. Nopietns pienesums sacensību rīkošanā arī Burtnieku novadam, kur četrās sporta bāzēs — Valmieras pagasta Avotos BMX kluba Tālava trasē un turpat blakus golfa laukumā, Rencēnu pagasta mednieku kolektīva šautuvē un arī Burtnieku pagasta ekskluzīvajā burāšanas sporta bāzē Burtnieku ezerā — olimpieši sacentās par medaļām BMX, golfā, stenda šaušanā un burāšanā ar jahtām un vējdēļiem.

Sestdien un svētdien Rencēnu mednieku kolektīva šautuve, kas pēdējos mēnešos piedzīvojusi vairākus kardinālus papildinājumus, bija kļuvusi par Latvijas IV olimpiādes stenda šaušanas arēnu.

Kārlienas pagalma svētki sestdien mākslas galerijā «Laipa» noslēdzās ar Valmieras akvarelistu un grafiķu izstādes atklāšanu.

Digitālajā platformā LV100.garamantas.lv uzsākts projekts «Simtgades burtnieks», kurā ikviens varēs iejusties Krišjāņa Barona ādā un palīdzēt pārrakstīt Latviešu folkloras krātuvē glabātos folkloras materiālus, tādā veidā dāvinot laiku un valodu prasmes Latvijas valsts simtgadei.

Ne vienam vien makšķerniekam ūdenstilpē āķis ir aizķēries aiz kaut kā it kā stingra, bet elastīga, no kā mānekli ne īsti noraut var, ne arī aizķērumu krastā dabūt. Laivā esot un pie šāda nezināmā pieairējoties vai pievelkoties, atklājas, ka  aizķerts vecs, pat ūdenszālēm apaudzis, gļotu apņemts tīkls, kurā ir nobeigušās, arī jau sapuvušas zivis. Tiem, kuri no zvejas lietām saprot kaut mazliet, laikam gan daudz nav jāskaidro, kādu postu nodara šādi ūdeņos, var pat teikt, vai uz mūžīgiem laikiem atstāti tīkli, arī murdi. Tie zivju zveju  turpina paši no sevis, turklāt atkal un atkal. Pie šāda tīkla pieklīdušas zivis sapinas linumā, paliek no tā neizņemtas, nobeidzas un pēc tam sapūst. Pēc kāda laiki viļņi puvumus aizskalo un tāds pamests tīkls vai murds gaida jau  nākamos upurus. Šo nebeidzamo, postošo zveju vēl bīstamāku padara tas, ka mūsdienās arī dažādas zvejas ietaises tiek izgatavotas no sintētiskiem, vai gadsimtu nesairstošiem materiāliem.

Pēc Līgo svētkiem «Liesma» saņēma no kāda jāņubērna  jautājumu: «Kas pēdējos gados Latvijā notiek ar rudzupuķēm? It sevišķi šovasar (varbūt daudzu ziedu agrās noziedēšanas dēļ) to ir tik maz, ka grūti bija sameklēt pat tik daudz, lai meitenes krāšņus zilus vainadziņus no rudzupuķēm varētu nopīt. Vai nav laiks šos skaistos ziedus, kurus igauņi nosaukuši pat par saviem nacionālajiem ziediem, kamēr tie no Latvijas ainavas neizzūd pavisam,  jau sākt iekļaut vismaz kaut kādos aizsargājamo augu sarakstos?»