Balles Latvijā pēdējos gados kļūst arvien populārākas, arī Valmierā. Dejotāju aprindās Valmiera jau  tiek dēvēta par baļļu galvaspilsētu!  Iemesls tam – regulārie deju vakari, tradicionālās balles un, protams, Ziemassvētku balle, kas ik gadu tiek rīkota  ar  pašvaldības un  Valmieras Kultūras centra atbalstu. Deju vakarus plāno rīkot arī  jaunā Valmieras koncertzāle. Ballēs un deju vakaros Valmierā un tuvējos novados arvien biežāk ir redzami skaisti dejojoši pāri no balles deju kluba «Valmiera», kuri rāda labu paraugu citiem.

DACE DALBIŅA ir īsta viesturiete, pat divkārt, — kā Viestura vidusskolas audzēkne un kā skolotāja, skolēnu un kolēģu iemīļota. Jau diezgan ilgus gadus viņas profesionālā darbība saistās ar Rīgu — Latvijas Universitātē, Izglītības un zinātnes ministrijā, Latviešu valodas aģentūrā. Dalbiņa ir daudzu zinātnisko publikāciju un populārzinātnisku rakstu, mācību grāmatu un pedagogu mācību līdzekļu autore, starptautiskos projektos bijusi gan dalībniece, gan vērtētāja. Ata Kronvalda prēmijas laureāte, Atzinības Krusta kavaliere.

Mākslas Galerija Laipa 2016.gadu noslēgs ar trim lielām izstādēm, kuras papildinās gan autorvakari, gan izstāžu atklāšanas, kurās būs iespēja tikties ar mākslas zinātniekiem un māksliniekiem.

Šķiet, Latvijas pedagoģijas vēsturē nav otras tik spilgtas personības, kas būtu atstājusi tik dziļas pēdas dažādās jomās kā vidzemnieks Jānis Greste, Grestes Jancis — izcils pedagogs novators, sabiedriskais darbinieks, muzejnieks, ģeologs, lielisks lektors, literatūras un folkloras materiālu vācējs.  J. Grestes skolnieku skaits sniedzās simtos. Starp tiem arī kādreizējie Valmieras puikas, pilsētas skolas un E. Liepiņa proģimnāzijas audzēkņi: rakstnieks Pāvils Rozītis, dzejnieks Linards Laicens, publicists un rakstnieks, skolotājs Jānis Eduards Lapiņš, Lauksaimniecības akadēmijas profesors un pirmais tās rektors Pāvils Kreišmanis (Kvelde), vēsturnieks, rakstnieks Arveds Švābe, žurnālists, rakstnieks un teātra kritiķis Jānis Kārkliņš, grafiķis Niklāvs Strunke u.c. Greste par sevi mēdzis teikt: «Es jau nedzīvoju, es švirkstu kā paeglis, kam pielikta uguns». Šovasar šai savdabīgajai personībai apritēja 140.

Nesen  no kāda satiksmes  uzraudzītāja dzirdēju ziņu, ka Valmierā esot notikusi un gandrīz jau  pabeigta šoferu un citādu braucamlīdzkļu vadītāju pāraudzināšana. To kopīgiem spēkiem un vienotā ierindā, nodarbojoties ar ielu cītīgu šķērsošanu pa gājēju pārejām un pie luksoforu zaļajiem signāliem, esot panākuši  kājām ejošie  valmierieši. Viņus vietējie braucēji nu jau tā respektējot, ka, satiksmes plūsmā  dažus nerespektētājus  pamanot, tūdaļ var secināt, ka brauc nevalmierietis. Dzird pat  ierosinājumus valmieriskos šoferu pāraudzināšanas paņēmienus un prasmes popularizēt arī tuvējā apkaimē. Tādai vajadzībai jau tiekot  pulcināti brīvprātīgie, kas, maskējušies par tūristiem, došoties pastaigās pa Cēsu, Limbažu un citu pilsētu ielām.

Iepriekšējās nedēļās nogalē Latvijas Televīzija vēstīja, ka pirmo reizi vēsturē no kādas izmeklēšanas iestādes, šajā gadījumā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB), pazudis dokumentu sējums 200 lapu apjomā, kas saturējis arī informāciju par valsts noslēpumiem, operatīvajām darbībām un, protams, par pašu konkrēto izmeklēšanu jeb lietu.

Lepnums pret skaudību

Esmu pamanījis cilvēkus sūkstāmies — «man valsts (pašvaldība) neiedeva, nepiešķīra...», «man valsts atņēma...». Šķiet, ka no vismazākā pašvaldības ierēdņa līdz pat Prezidenta kancelejas darbiniekam ir dzirdējuši frāzes sākumu: «Kādēļ jums te...?» Es pamanu cilvēku veidotu pašnorobežošanos. Mēs esam ŠEIT, bet valsts ir TUR. Tas ir vairāk nekā skumji, ja mēs nesajūtam ciešo saikni starp sevi un Valsti, kurā dzīvojam. Nebūtu pieļaujams, ka ierēdņi «būvē mūrus» ap saviem departamentiem un atbildības sfērām, līdzīgi kā tas notiek pie Kalē ostas tuneļa Francijā. Mēs, cilvēki, nāksim, jo mēs esam daļa no mūsu Valsts, un centīsimies neizstumt sevi no šī kopuma, mēs neesam «atnācēji». Izstumtības sajūta veido skaudību.

Vakar,  Vidzemes Augstskolas (ViA) 20 gadu jubilejas dienā, atpūtas kompleksā «Avoti» norisinājās ViA Studentu apvienības organizētā «Rudens sporta diena 2016».

«Kas mēs esam šajā dzīvē uz zemes? Tikai mirklis... Smilšu graudi...[..] Un kurš no mums pēc sevis ko atstās? Tas katra paša ziņā,» tā savas grāmatas «Veļupes atvari» pēcvārdā saka Smoļenskas Latviešu biedrības «Saknes» direktore Tatjana Černova. Grāmatas atvēršanas svētki tika saistīti ar Smoļenskas Latviešu biedrības «Saknes» 100 gadu jubileju. Biedrības vecums vieš bijību, vēl jo vairāk tādēļ, ka Krasnojarskas un Omskas Latviešu biedrības ir vien 25 gadus vecas, Baškīrijas — 20 gadu veca.

Viņu sastapu sestdien Miķeļdienas tirdziņā Valmiermuižas pils parkā. Mani uzrunāja interesants darinājums, laikam jau to sievietes sauc par bižutēriju — auskari, kas reizē pilda arī atstarotāju funkcijas tumsā. Par šo ideju un vēl dažām sava mazā biznesa lietām stāsta Vidzemes Augstskolas studente LAURA AMANDA ĢĒRMANE.