«Mūsu darba un bērnu ikdienas dzīvā vēsture, iepriecinājums vecākiem un saglabātas atmiņas, jaukie brīži,» tā vairāk nekā 14 gadus regulāri veikto darbu raksturoja Mūrmuižas pirmsskolas izglītības iestādes «Pasaciņa» vadītāja INETA ZĪDERE un metodiķe ANITA GOLUBOVSKA. Viņas, iesaistoties visam «Pasaciņas» kolektīvam, kopš 2001. gada septembra katru mēnesi izdod «Pasaciņas» avīzīti.
«Ja nav mīnusos, tad izlaižu laukā, lai iet pa pļavu, lai grauž visus šos ašķus. Viņas pie pastaigām svaigā gaisā pieradušas, prasās laukā no kūts. Ja ārā saulīte, tad ar prieku noganās divas stundas,» sacīja «Zeibotu» saimnieks AIVARS TAUBERS, kurš laikā, kamēr kazu ganāmpulks brien pa sniegoto pļavu, ir viņu gans, dienā līdzi draudzenēm, kā viņš kazas uzrunā, nostaigājot pat vairākus kilometrus.
29. janvārī Valmieras vakara (maiņu) vidusskolas skolēniem mācību diena bija nedaudz atšķirīga, jo skolā notika Valmieras novada fonda atbalstītā projekta «Skola — mūsu radošās mājas» pirmā aktivitāte — Ziemas radošās darbnīcas.
Kad lietas un darbi ieiet noteiktā ritmā, viss notiek it kā pats par sevi. Tā nu jau gadiem Valmierā un tuvējās pašvaldībās ikdienišķa šķiet SIA «ZAAO» transporta klātbūtne, kas pagalmos tukšo atkritumu konteinerus un aizved uz Daibes poligonu.
Biologu profesionālās organizācijas nosauc kārtējos, 2015. gada dabas simbolus, bet Latvijas Dabas fonds šogad ir iedibinājis vēl vienu daudzietilpīgu — «Gada dzīvotne 2015». Pirmie šo titulu saņem bioloģiski vērtīgie zālāji. Faktiski runa ir par dabisku lauku pļavu, kurā augu sugas savā daudzveidībā atjaunojas un saglabājas dabiski, bez kādas sugas īpašas pavairošanas vai citas nīdēšanas. Šādās dabisko zālāju platībās vēl pastāv, ir izdzīvojušas gandrīz puse no jau par aizsargājamām noteiktajām augu sugām. Tieši šādos zālājos atrodama arī lielākā daļa ārstniecības augu.
No 2012. gada 1. janvāra spēkā esošajos grozījumos Meža likumā ir noteikta jauna teritorija — meža parks. Arī Valmierā ir parki un meža parki, kurus apmeklē pietiekami daudz ļaužu. Šādi meža parki pašvaldības līmenī mūsu pilsētā tika kopti jau labu laiku pirms grozījumiem Meža likumā. Šādi meža parki dod iespēju valmieriešiem ātri nokļūt ikdienas atpūtai piemērotos apstākļos — mežā. Savukārt mums ir vien jāsaglabā meža materiālās, estētiskās, ainaviskās vērtības. Vienkārši runājot: tāpat kā nedrīkst bojāt mežu, nedrīkst to darīt arī meža parkā.
«Ir tāda brīnišķīga satikšanās diena — 2015. gada 30. janvāris. Diena, kas ir kā tilts uz 31. janvāri, kad mūsu teātra izveidotājs un ilggadējais režisors Zigurds Ķesteris atzīmētu savu 80. dzimšanas dienu. Diena, kad pie jums, lasītāji, nonāks pirmā mūsu teātra vēstures grāmata «Sprīdītis Laimīgajā zemē» — ar šādiem vārdiem mūs visus, atmiņu stundu un grāmatas atvēršanas svētku dalībniekus, uzrunāja grāmatas autors Māris Lapsiņš. Neapšaubāmi — šāda lieliska ideja par grāmatu varēja rasties cilvēkam, kurš pats ar skolēnu teātri «Sprīdītis» pazīstams jau 48 gadus, no tiem 33 gadus sadarbojies ar skolas teātra izveidotāju un režisoru Zigurdu Ķesteri.
Janvāris Latvijas pilsoņiem atnesa jaunu pašu galveno personas identifikācijas dokumentu — pasi. Šī dokumenta vēsture pasaulē salīdzinoši sena, jo pirmās pases sāka lietot jau 1672. gadā Francijā, kur karalis Ludvigs XIV aizliedza saviem pavalstniekiem izbraukt, bet ārvalstniekiem iebraukt valstī bez pasēm. Tieši šo funkciju ļoti precīzi apzīmē franču passport un itāļu passo tulkojums: solis, arī iespēja cauriet jeb šķērsot robežu. Nevar noliegt, ka pase ir arī savas valsts piederības apliecinājums, un šajā sakarā arī traģiskā krievu padomju dzejdara Vladimira Majakovska leģendārās rindas par savējo dzejolī Pase: lasiet, apskaudiet, manu dzimteni sauc... Viņa pieminēto valsti apskaust nav iemesla, taču būtība jau, prieks par savu pilsoņa pasi tāpēc nemainās.
Deputāti izsaka priekšlikumus, kādus grozījumus rakstīt Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, sabiedrība, kas iesaistās aktualitāšu apspriešanā internetā, ir sašūmēta līdz baltkvēlei. Vienā katlā tiek vārīta vairs ne tikai putra kopā ar kāpostiem.
Apzinos, ka dažam manis turpmāk izteiktais viedoklis izraisīs skeptisku smaidiņu — nu ko gan viņa tur runā no savas «čības». Taču neesmu arī nekāda nevainīga jaunava, kas nosarkst, vien izdzirdot vārdu sekss, un ģimenes dzīvē viss noticis, kā tam jānotiek, kā gan citādi tiktu pie bērniem. Tomēr uzdrošinos atzīties, ka aizvadītās piektdienas vakarā, netīšām uzslēdzot skandalozā kailfoto meistara Aleksandra Sokolova vadīto TV6 raidījumu «Sokolovs par seksu», biju patiesi, diemžēl nepatīkami pārsteigta par tajā redzētajām, manuprāt, perversajām ainām. Aprunājos ar gados jaunākiem cilvēkiem un pārliecinājos, ka arī viņiem šādi sižeti izraisījuši visai nepatīkamas emocijas.