Tā saka Kunga eņģelis. Šī Ziemsvētku vēsts ir gadsimtiem sena un tomēr katru gadu no jauna. «.. jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs». Tas ir jums, mīļie, kas lasāt un klausāties šodien šajās rindās, jums liels prieks tiek pavēstīts. Prieks.
Katru gadu, ejot cauri Adventa laikam un tuvojoties Kristus dzimšanas svētkiem, es ieskatos sevī, cilvēkos, situācijās, notikumos, laikmeta ainās, pasaules ziņās. Katru gadu šis laiks ienes manī dziļas skumjas par ievirzēm pasaulē. Nākas konstatēt, ka pasaulē atkal noiets solis tālāk no Dieva nekā pagājušo gadu.
«Kas jūs uzņem, tas uzņem mani, un, kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis. Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas saņems pravieša algu; kas uzņem taisno vārdā, tas saņems taisnā algu. Un, kas padzirdīs vienu no šiem vismazākajiem ar biķeri auksta ūdens vien tādēļ, ka to sauc māceklis, tam viņa alga nezudīs.» /Mateja evaņģēlijs 10:40-42/
Ar Liesmas šās nedēļas nogales viesi valmierieti MĀRU ROZENBERGU tiekamies Ziemassvētkiem jau sapostajā Sv. Sīmaņa dievnamā, par kuru viņa saka: «Te jūtos kā mājā!» Kāds bijis viņas gājums uz to no kristībām un iesvētībām līdz nesavtīgai kalpošanai savai draudzei un līdzcilvēkiem te — savā mīļajā Valmierā?
Simtiem adījumu, tamborējumu un šūtu lietu var meklēt kādā īpašā pūra lādē, kur «Sirds siltuma darbnīcas» dalībnieces krāj ziedoto.
Tas, kurš dara labu citiem, vēl vairāk dara labu sev — ne tajā nozīmē, ka viņu par to gaidītu balva, bet gan tajā, ka apziņa par labu darbu pati par sevi sniedz prieku. Tā var formulēt Valmieras novada fonda nerakstīto likumu, kas iedvesmo gan organizācijas kodolu, gan sekotājus — brīvprātīgos, atbalstītājus un ziedotājus.
Sagaidot Ziemassvētkus un gadu miju, Rūjienas novada Ipiķu pagasta pārvaldes ēkā apskatāmas Ramatas iedzīvotājas Vijas Dūtes gleznas un rokdarbi, bijušās Vilpulkas iedzīvotājas, tagad Meizakilā dzīvojošās Ilgas Sorbet lampiņu un lukturīšu kolekcija, kā arī Ipiķu pagasta «Robežnieku» saimnieces un pārvaldes darbinieces Gunas Skalbergas vairāk nekā simt eņģeļu figūriņu kolekcija.
Kad gads cauri tumšākajām dienām nes atpakaļ gaismu, lai tā pavasarī liktu atkal uzziedēt pasaulei, ir pārdomu laiks par atjaunotni un Ziemassvētku brīnumiem. Viens no tiem ir arī spēks un noslēpums, ko priedes vai egles čiekurā izauklētas sīkās sēkliņas spēj aiznest līdz kokiem, lai tie izaugtu tikpat diži kā viņu senču paaudzes.
1914. gadā daudzi ticēja — 1. Pasaules karš būs jau galā vēl pirms Ziemassvētkiem. Patiesībā tā gada nogalē tas jau bija pārvērties par rijīgu monstru, kas, nonācis ciešā lielvaru kontrolē, barojās ar veselām nācijām, sējot šausmas visā pasaulē. Un tomēr arī aiz šīs asinspirts neliela cilvēcība joprojām kaut kur spēja uzmirdzēt. Tieši 102 gadus tālā vēsturē, precīzi Ziemassvētku dienā — 25. decembrī, cilvēce piedzīvoja vienu no tās spilgtākajiem mirkļiem, uzskatāmi parādot, ka aiz nāvi nesošiem ieročiem stāv tikai cilvēki.
Pēc garāka pārtraukuma Latvijas šlāgermūzikas virsotnē ar dziesmu Vēl viens vakars atkal izvirzījusies grupa Kantoris 04. Tad nu, lai izdibinātu šī panākuma cēloņus un iespējamās sekas, devos iztaujāt grupas vadītāju ARMANDU TRAMBICKI.