Lielās pavasara talkas datums ir noteikts šīs nedēļas nogalē, taču, lai sakoptu savu dzīves un atpūtas telpu, nemaz nevajag gaidīt īpašus uzaicinājumus vai pamudinājumus. Tā, piemēram, nevalstiskā organizācija «Rūjienas Ievas» jau gadiem par savu svētu pienākumu uzskata novada Tautskolas zaļā pagalma — dažādu interesantu pasākumu norises vietas — uzturēšanu. Pirms vairākiem gadiem «Rūjienas Ievas» bija tās, kas palīdzēja šajā pagalmā izveidot un iekopt apstādījumus. Tie, gādīgu roku arvien apčubināti, nu jau vareni sakuplojuši un priecē visos gadalaikos.

Pirmdienas vakarā Valmieras kinoteātrī Gaisma/3D Cinema notika Latvijas simtgades programmas filmas Bille pirmizrāde un tikšanās ar radošo grupu — režisori Ināru Kolmani, Billes mammas lomas atveidotāju Elīnu Vāni, režisora un producenta asistenti, masu skatu speciālisti Evitu Bērziņu un producentu Jāni Juhņēviču. Filma Bille veidota pēc populārā Vizmas Belševicas romāna triloģijas pirmās grāmatas Bille, kurā attēlota rakstnieces bērnība.

Kurš ir labākais festivāls šajā pavasarī? Pēc «Baltic Event Awards» žūrijas domām tas ir velo kino festivāls «Kino Pedālis», un par to varēs pārliecināties katrs pats, jo arī šogad 11. un 12. maijā visi kino un velo mīļi aicināti uz Valmieru, lai mītu pedāļus, skatītos filmas īpašos pop – up kinoteātros un dotos neaizmirstamā velo braucienā.

Saulainā 20. aprīļa pusdienlaikā pie mums, Valmieras Mūzikas skolas stīgu instrumentu spēles pedagogiem un audzēkņiem, apciemot un ar savu spēles prasmi iepriecināt ieradās draugi no Lietuvas — Ukmerģes Mākslu skolas ar direktoru Egidiju Petriku priekšgalā. Tā bija atbildes vizīte mūsu stīgu orķestra ciemu reizei Ukmerģē pirms gada. Lietuviešu bērniem jauki tika apvienots patīkamais ar lietderīgo, jo pa ceļam tika iepazīta Vecrīga un, protams, mūsu skaistās Mūzikas skolas telpas.

Ceru, ka Tu, Rūcamlapas lasītāj, jau esi pārāvis kājas savam spēkratam. Protams, tikai tajā gadījumā, ja katru sezonu — vasaru un ziemu — brauc ar tieši tai domātām riepām. Arī tie, kuri dod priekšroku vissezonas gumijas ripuļiem, lai brauc laimīgi. Konkrēto izvēli katrā atsevišķā gadījumā mums diktē vairāki apstākļi, un viens no tiem nenoliedzami ir arī riepas cenas. Protams, jāņem vērā arī auto lietošanas apstākļi. Nedaudz par šīm lietām šodien riepu eksperts no AK-12 Helmuts Štrauhs.

Jau pagājušajās brīvdienās Valmierā uz ielām varēja manīt motociklistu bariņus — tika ielocītas kājas pirms šīs nedēļas nogalē — sestdien, 28. aprīlī, — plānotā tradicionālā moto sezonas atklāšanas pasākuma Rīgā. Tā kā pilsētā nereti var redzēt arī vēl pavisam biklus motociklu stūrētājus zaļās vestēs un CSDD automašīnu pavadībā, ir skaidrs, ka šogad šoseju vēja brāļiem piepulcēsies vēl kupls pulciņš līdzīgi domājošo un darošo. Un brauc jau ne tikai ar šosejas baikiem vai čoperiem, bet arī ar to mazajiem brāļiem. Saskaņā ar CSDD šī gada janvāra datiem kopumā Latvijā ir vairāk nekā 30 tūkstoši mopēdu un apmēram 22 tūkstoši motociklu un triciklu! Tieši tāpēc īstais brīdis atgādināt dažas motobraucējiem svarīgas lietas!

Par arhitektiem vislabāk runā viņu darbi. Šī saruna mums aizsākās ziemā pirms pāris gadiem, kad ANDREJS KRUTOVS – par godu savas ģimenes uzņēmuma Būvradis pirmajiem desmit gadiem — mani izvizināja pa Valmieru. Viņam ir ko rādīt gan centrā, gan Burkānciemā un Jāņparkā, kur privātmājas no budžeta klases līdz pat pilīm, arī piepilsētā – Viesturu ciemā un Poķu jaunajā kvartālā pie Rūjienas ceļa. Kā pats smej, Valmierā savas arhitekta karjeras laikā esot pietaisījis visa kā ne pa jokam. Visos stūros! Kopš piektdienas Andrejs oficiāli sevi var saukt par pensionāru, tāpēc īstais laiks nelielai revīzijai.

Par Gada koku nosaukts ozols. Teikts pat tā: parastais ozols. Jo ir arī it kā dižciltīgāki: sarkanais, melnais, korķa... Ozols. Latvijas 100 gadu jubilejas gadā citāda izvēle būtu dīvaina. Jo ozols ir spēka, izturības, varenības simbols.  Kā ozola mēbeles, kā ozolkoka parkets vēl no baronu laikiem, kā ozolu alejas... Un: vīrs kā ozols!

Valmierieši GUNTA un JURIS GRASIMOVIČI, taujāti par galveno, kas divus cilvēkus var saistīt kopā piecus gadu desmitus, gandrīz vai vienbalsīgi saka: vajag saprasties visā, lielās un mazās lietās. Mēs labi dzīvojam, Gunta nosmaida un atklāj, ka jaunībā baidījusies tikai no viena — kaut dzērāju nesatiktu! Tā arī izdevies: tas netikums viņu ģimeni nav postījis.

Grafiķis un gleznotājs Teodors Ūders (Emīls Teodors Ūdrs-Ūders) dzimis 21. aprīlī (pēc vecā stila) jeb 3. maijā, netālu no Valmieras, kā otrais bērns toreizējā Valmiermuižas pagasta Elizabetes skolas skolotāja Jēkaba Ūdera ģimenē. Divus gadus agrāk pasaulē jau bija nākusi viņa vecākā māsa Anna Zelma (1866). Ar laiku ģimene sakuplos un abām vecākajām atvasēm pievienosies vēl četras: Otomārs Konstantīns (1870), Alfrēds Edgars (1872), Karls Jakobs Vilibalds (1874) un pastarīte Marija Kristīne Edīte (1890).