Kā masu medijos iepriekš ziņots, Igaunijas Slimokase plāno likvidēt Valgas slimnīcas dzemdību nodaļu.

Latviešus atkal aicina strādāt sēņu audzēšanas fermās Īrijā. Martā Īrijas šampinjonu audzētāju kooperatīva «CMP Mushrooms» apvienības pārstāve uzrunāja vidzemniekus.

Čekas maisi – robusta simbolika par čekas žurnāliem un kartotēku... Par tādu uzskaiti. Un ļoti daudzi pārliecināti: neesmu bijis čekas aģents. (Bet: varbūt esmu bijis aģentu izsekotais?)

DZELZS VĪRA, GADA VALMIERIEŠA 2017 apbalvojuma saņēmēja JĀŅA MELBĀRŽA bērnība pagājusi Mārsnēnu un Limbažu pusē, līdz ar vidusskolas beigšanu ceļi atveduši uz Valmieru — 1996. gadā iestājoties Vidzemes Augstskolas pirmajā iesaukumā. Kopš tiem laikiem Jānis sevi ar lepnumu sauc par valmierieti, bet mēs viņu par Valmieras Dzelzs vīru, un ne bez iemesla — maz tādu Latvijā, kas varētu spēkoties ar mūsu Jāni Ironman klasiskajā distancē (3,86 km peldēšana, 180,25 km riteņbraukšana un 42,2 km maratonskrējiens).

Dzimtas stāsts

Dzimis 1863. gada 21. aprīlī Burtnieku muižā, miris 1917. gada rudenī Baku — tādi gadskaitļi vēstī par kapteiņa VILHELMA BIRZGAĻA mūžu.

Žilbinoši sarkans tērps, lepna stāja un spīts acīs — tādu ieraugām Magdalēnu uz ILZES FREIMANES romāna “Magones laiks” vāka. Iespējams, mēs katra gribētu tāda būt, vismaz dvēselē. Jo rozes aug tur, kur iestādītas, magones — kur pašas izvēlējušās, neatkarīgi no cita gribas.

Pieticīgi pelēkā grāmata mīkstos vākos iepriekšējā dzīvē bija tāda nevēlama — kā jebkura, kas atgādināja pirmās brīvvalsts laiku. Taču interesentus vienmēr saistījusi lokālā vēsture, arī mūsējā. Par to pārliecināti arī Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja INGRĪDA ZĪRIŅA  un novadpētniecības platformas Historia.lv redaktors VALTERS GRĪVIŅŠ. Gaisā virmo ideja publicēt Hermaņa Enzeliņa grāmatas “Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē” atkārtotu un papildinātu izdevumu, tādēļ jautājums: kāpēc?

Viņi var precīzi pateikt, kad uzšķīlusies pati pirmā dzirkstelīte: 1966. gada 6. martā deju vakarā toreiz tikko uzceltajā Valmieras kultūras namā. To datumu ANDRIS  un ANNA STRŪKAS saglabājuši katrs savas sirds stūrītī cauri pieciem gadu desmitiem. “Mēs tikāmies martā,”Anna šķelmīgi citē Paula dziesmu un piebilst: pūpoli gan toreiz vēl neziedēja!

Lūcijas dzimtā puse ir Ēdole. Tētis kara laikā pazudis, mamma abas māsas audzināja viena  un jau no agras bērnības radināja pie darba. Lūcija vasaras brīvlaikos gāja ganos, lai dabūtu brīvpusdienas. Pēc Alsungas vidusskolas Lūcija vēlējusies studēt Rīgā, bet, tā kā vienīgā pelnītāja bija mamma, nolēmusi kopā ar draudzeni doties uz Valmieru, lai iegūtu audējas specialitāti un strādātu stikla šķiedras rūpnīcā.

Vēsturiskā brīdī

Par valmieriešu un apkārtnes zemnieku dāsno finansiālo atbalstu valsts pirmajās darbības dienās liecina mazāk zināms fakts: 1918. gada 29. novembra sapulcē Baltijas Lauksaimnieku biedrība nolemj „apsveikt jauno brīvās Latvijas valdību un tās pirmo priekšnieku, biedrības bijušo un iecienīto agronomu Kārli Ulmani. Sapulces dalībnieki ziedo 725 vācu markas, biedrība pati 2000 markas.  Šo naudu nodod ministru prezidenta Ulmaņa rīcībā.[..]”