Vakar ar Slovākijas vēstnieka Latvijā Petera Hatjara līdzdalību Valmieras Valsts ģimnāzijā tika atklāta ceļojošā izstāde «Did you know? This is Slovakia» («Vai zināji? Šī ir Slovākija»).

Ar viņu pirmoreiz satikos Svētā Sīmaņa baznīcas torņa atklāšanā pēc rekonstrukcijas. Toreiz ļoti būtiski bija jumiķu darbi, tos kopā ar kolēģiem no Valmieras uzņēmuma Skārda serviss veica arī JĀNIS JANKĒVICS. Puisis, kuru grūti uz ielas nepamanīt, jo augumā viņš, kā pats smej, tikai savos 23 gados pastiepies līdz 207 centimetriem! Gan jau savs labums ir tik garam jumiķim arī vienā otrā sarežģītākā darbiņā augstu virs zemes. Bet šoreiz saruna par jumiķa darbiem īpašā sacensību stendā uz zemes, jo Jānis tikko atgriezies no Pasaules jauno jumiķu čempionāta Polijā, kur Latvijas komandas sastāvā kopā ar kolēģi Eināru Skangali izcīnījis sudraba medaļu.

Sirsnīgi, draudzīgi, ar izteiktu paaudžu pleca sajūtu 20. dzimšanas dienu koši nosvinējusi Valmieras Pārgaujas sākumskola.

Direktora vietniece audzināšanas jomā ILZE KRIEVA dalījās priekā, ka jaunā darba nedēļa sākusies gaiši, pacilājoši.

21. gadsimts ir strauju pārmaiņu, modernu tehnoloģiju laiks, kas īpaši aizrauj jauno paaudzi. Tas sniedz ikvienam neierobežotas iespējas nokļūt dažādās pasaules malās, satikt populārus cilvēkus, izvēlēties starp tūkstošiem dažādu spēļu. Tomēr Beverīnas novada skolotāji secināja, ka bērns virtuālajā vidē neprot kontrolēt savu laiku, kļūst mazkustīgs, iedzīvojas dažādos stājas un veselības traucējumos.

Atzīstot, ka līdzšinējās administratīvo teritoriju reformas gaidīto rezultātu nav devušas un jāmeklē citas iespējas, kā līdzsvarot novadu attīstību, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sagatavojusi projektu, kas paredz Latvijā izveidot 16 apriņķus. Līdz gada beigām visā Latvijā tiks rīkoti semināri un pārrunas ar pašvaldībām, lai rezultātā nonāktu pie labākā no iespējamajiem šī plāna variantiem. Ministrijas piedāvātajā variantā viens no šiem 16 apriņķiem tiktu veidots ar centru Valmierā. Vai pilsēta tam būs gatava, jautāju Valmieras pašvaldības domes priekšsēdētājam JĀNIM BAIKAM.

Droši vien Latvijā pašlaik nav cilvēka, kurš vismaz nebūtu dzirdējis vārdu salikumu «Melānijas hronika».

Kinoskatītāju vērtējumam nodota Viestura Kairiša spēlfilma, Nacionālajā bibliotēkā novembris nosaukts par Melānijas Vanagas mēnesi. Visa sākums tiešām ir viņa — juriste, žurnāliste, rakstniece, kultūrvēsturniece un Amatas novada pētniece Melānija Vanaga.

Nevalstiskās organizācijas un uzņēmēji Latvijā ceļ trauksmi — uz darba devēju un darbinieku rēķina valdība īsteno sociālus eksperimentus, kas veicinās iedzīvotāju izceļošanu no valsts un vispārēju tiesisko nihilismu.

Varētu domāt, ka tikai pasakās vai tālā vēsturē dzīvo stāsts par dižu celtņu būvēšanu: to, ko apņēmīgi ļaudis pa dienu augšā slējuši, kāds nelabais vai pat pats velns pa nakti nojaucis. Tā turpinājies, kamēr dižbūvētāji nav  sapratuši, ka ir  kaut kas jāupurē, lai nelabais vairs celtnei netuvotos.

«Mums vairāk jāuzrunā pilsoņi, bet diemžēl to sasniegt ir ļoti grūti, jo nemaz nav tik daudz to, kuri interesētos par nacionālo politiku, — tikai tajā brīdī, kad tā tieši ietekmē maka saturu, veselību vai bērnu izglītību, bet caurmērā lielie jautājumi ir pilnīgi abstrakti. Piemēram, sankcijas. Latvijā lielākajai daļai cilvēku sankcijas liekas nepareizas, taču to būtība ir pilnīgi pretēja, jo statistika parāda, ka sankcijas darbojas un arvien pamatīgāk. Un, ja mēs uzskatām drošību par mūsu vissvarīgāko jautājumu, un to parāda aptaujas, sankcijas ir ļoti cieši saistītas ar drošību un attiecīgi valsts aizvešanu pie normālu sarunu galda. To ir parādījušas sankcijas piecpadsmit vai pat septiņpadsmit gadu garumā pret Irānu, kurai beidzot bija jāsēžas pie šī sarunu galda. Bez tā nekad nebūtu apturēti kodolreaktori un daudz kas cits, tā ka sankcijām ir vajadzīga pacietība.

«... Bet cik šie notikumi prasīja no cilvēkiem, kas tos piedzīvoja? Tas ir pats mazākais, ko varu darīt, — iedarbināt savu iztēli tik tālu, lai šos notikumus spētu izdzīvot filmā,» Mājas Viesa žurnālistei intervijā saka Jaunā Rīgas teātra aktrise Baiba Broka, atbildot uz jautājumu, cik viņai būtiski bijis piedalīties filmā Melānijas hronika. Un akcentē būtisko: «Mēs dzīvojam ārkārtīgi sarežģītā laikā, kritiskā situācijā. Tālab gribu sev un citiem atgādināt, ka mums vajag būt pateicīgiem un ļoti novērtēt to, kas ar mums ir noticis — mums ir sava valsts, esam atguvuši neatkarību. Ja par šīm vērtībām daudz runā, tās var nonivelēt.