ILZE ENGERE šajos svētkos bija Dziesmu svētku vēstnese, viena no TV filmēto sižetu varonēm — visi vēstneši pirms svētku atklāšanas koncerta bija skatāmi uz lielā ekrāna Skonto stadionā. Kameru priekšā Ilze stāstījusi mazāk par sevi, vairāk par kolektīvu — ka vienā no mazākajiem novadiem Latvijā tas tāds vienīgais, kas pulcējas pēc darba, lai dejotu sava prieka pēc. «Reizēm mēdz būt grūti, taču atkal saņemamies un turpinām iesākto,» skaidro Ilze. «Grūti pateikt, cik daudz pēc simtgades Deju svētkiem vēl atnāks rudenī uz mēģinājumiem, bet mēs ceram, ka atgriezīsies visi. Katri svētki vienmēr ir kaut kas īpašs, lai arī liekas, ka spēka vairāk nav un šitie būs tie pēdējie, bet tad, kad ir jānāk, tad tas pēdējais tiek atlikts uz priekšu.»

Kā atklāja SIA Rūjakmens valdes priekšsēdētājs KASPARS APŠS, nākamgad apritēs 20 gadi, kopš viņš darbojas ar akmeņiem, uzticoties galvenokārt vietējam materiālam, ko pats atrod karjeros vai viņam piegādā apkārtnes zemnieki. Uzņēmuma pamata produkcija — bruģakmens un akmens plāksnes, kurai, kā atzīst Kaspars, reklāma vairs nav vajadzīga, tāpat kā nesen iegādātajai, tepat Latvijā tapušajai iekārtai — arī šiem čaļiem, kuri darbojas 20 gadus, pasūtījumu pietiekot, taču pēdējos sešus gadus viņš pievērsies pašam interesantākām lietām — akmens traukiem, izlietnēm, paplātēm un vāzēm.

«Gads ir pagājis, un atkal pie namdurvīm klauvē kārtējie svētki,» stāstījumu par Naukšēnu novada svētku programmu uzsāk Naukšēnu kultūras nama direktore INDRA JIRGENA. «Kā jau visos svētkos mums ir īpaša domubiedru grupa, kas tos organizē, daloties ar savām idejām, un meklē kaut ko jaunu. Iespēju robežās ņemam vērā arī to, ko iepriekšējās aptaujās teikuši iedzīvotāji, tāpēc būs arī kaut kas jauns līdzās tradīcijām, kuras izturējušas laika pārbaudi.

Šī vasara kā radīta aktīvai sportošanai, tālab arī esam ieradušies Naukšēnu novada Jauniešu centrā, lai uzklausītu novada sporta organizatoru GUNDARU PUTNIŅU par to, kas jau bijis, un to, kas vēl tikai būs:

Vasara — brīnišķais gadalaiks, pilns ar piedzīvojumiem dabā, ceļojumos. Taču vasaru var bagātināt arī ar ceļojumiem grāmatu pasaulē. Daudzi lasītāji aktīvi interesējās par apgāda «Zvaigzne ABC» Lasīšanas stafeti, kas noslēdzas jūlija beigās. Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļa piedāvājusi vajadzīgo grāmatu klāstu, arī jaunumi ātri vien pazūd no bibliotēkas grāmatu plauktiem.

Vispār jau šodien uz Latvijas lielceļiem tādus pavisam tehniski aizdomīgus graustus uz riteņiem sastapt negadās bieži, taču kaut kur pilnīgā čuhņā gan jau lāga onkuļi - praktiķi no vienas pagasta mājas uz otru pa kluso aizčakstina ar tādiem automobiļiem, kuri knapi turas kopā un jau cik gadus nav redzējuši tehnisko skati. Tiesa, tas pats attiecas uz pilnīgi zaļiem jaunekļiem, kuri autovadītāja tiesības saņēmuši aizvakar un kuriem viņu pirms pārdesmit un vēl vairāk gadiem no konveijera noripojušajā bemberī pats galvenais šķiet BMW zīme uz motora vāka. Kaut kam vairāk vienkārši nav naudas...

Mūsdienās ceļošana ar automašīnu, arī pārvietojoties kaut vai tikai mazās Latvijas robežās, nav īsti iedomājama bez tā sauktajiem digitālajiem ceļvežiem. Gan jau spēkratos rūpnieciski iebūvētos displejos, gan pie vējstikla speciālos statīvos pielipinātos mobilajos telefonos braucējam acu priekšā ir kustīga karte, bet mikrofonā sieviete vai vīrietis skrupulozi sauc metrus un virzienus, kā nokļūt līdz brauciena sākumā viedierīcē atzīmētajam brauciena galamērķim. Taču pastāv iespēja arī objektu, uz kuru plānots nokļūt, pirms tam aplūkot. Nu, kaut vai no visām pusēm! Arī šādu iespēju nodrošina digitālās tehnoloģijas.

Tikko biju atbraucis Valmierā, lai šeit stāstītu Martai Seleckai un Gustavam Terzenam raidījumu sērijā Literatūra par Valmieru un (Pāvila Rozīša) Valmieras puikām. Tad nu mēs pieķērāmies Valmierai tā sirsnīgāk!

Pagājušajā nedēļā Briselē notikušais Ziemeļatlantijas alianses (NATO) samits jau ir iegājis vēsturē galvenokārt nevis ar tajā pieņemtajiem lēmumiem aizsardzības jomā, bet gan ar secinājumu, ka Eiropai nāksies palielināt aizsardzības izdevumus — par labu ASV un to prezidentam Donaldam Trampam.

Savam piecgadīgajam draugam jau ziemā apsolīju, ka vasarā dosimies ceļojumā uz tuvāko Valmieras kaimiņpilsētu — Cēsīm. Tā kā zēns nekad nav braucis ar vilcienu, tad nolemjam ekspedīciju sākt ar pasažieru vilciena Valmiera – Rīga iepazīšanu. Svēta lieta — draugam dotais vārds jātur! Tā nesen draudzīgā trijotnē — mazais eksperts, viņa ome un es —ļāvāmies piedzīvojumam. Jā, arī mums tā likās, jo vilcienā nebijām kāpušas nu vismaz gadus trīsdesmit. Atklājumu netrūka: biļetes vairs nav jāpērk kasē, bet pie konduktora – kontroliera, sēdēšana ērtos, mīkstos krēslos kā autobusos vai lidmašīnās: garās rindās, nevis kā agrāk solu blokos citam pret citu. Konduktore, uzzinot mūsu brauciena mērķi, īpašu uzmanību velta mūsu ceļabiedram: prasa, kā sauc, kur dzīvo un kad dzimis, par atbildēm pretī dodot koši apzīmogotu, izmērā krietni lielāku brīvbiļeti nekā mūsējo — maksas biļeti.