VILNIS VOROBJOVS. Valmierietis, bet nu jau vairāk nekā 13 gadus dzīvo Kocēnos. «Pilsētu, kurā piedzimt, jau nevar izvēlēties, bet esmu pateicīgs, ka man ir paveicies bērnību pavadīt vienā no senākajām Latvijas pilsētām. Apkārtējā vide atstāj paliekošu ietekmi — viss, ko bērnībā un skolas gados esmu ieguvis, ir kļuvis par iedvesmu turpmākajai dzīvei. Valmierai ir ļoti daudz priekšrocību attiecībā pret lielāku pilsētu kolorītu un iezīmēm, kas veicina personības veidošanos,» saka Vilnis.

Bieži vien, pastaigājoties pa Valmieras senpilsētu vai dodoties pa gājēju tiltiņu uz Valmieras tirgu, cilvēki atskatās uz divstāvu sarkano ķieģeļu ēku, kas atrodas Rātsupītes kraujas malā. Vieni to dēvē par sarkano māju, citi ir dzirdējuši nosaukumu «Maršnera nams». Sarkanās mājas nosaukumu tā ieguvusi, pateicoties 19.–20. gadsimta mijā celto Valmieras ēku raksturīgajam sarkanajam ķieģelim, bet — kas ir Maršners?

Valmieriešu tik vienota satraukšanās un protestēšana, aizstāvot Vecpuišu parka kokus pret izciršanu,  pēc vēsturnieku  vērtējuma esot pielīdzināma vien zviedru laikiem, kad vietvaldis esot gribējis  te aizliegt kazas turēt. Toreiz, daudzbalsīgi protestēdami, valmierieši  tiesības pilsētā kazas turēt ir nosargājuši, tagad, šķiet,  arī būs nosargāta lielākā daļa no parkā izcirst sākotnēji paredzētajiem turpat vai 100 kokiem.

Jaunizceptais ekonomikas ministrs nupat vienā publiskā uzstāšanās reizē aicināja mazāk būvēt trotuārus un krāsot ēku fasādes. Piedosim vīram, kurš - atšķirībā no Miķeļa un viņam līdzīgiem citādi domājošiem - noteikti pats savā dzīvē nevienu trotuāru nav uzbūvējis un savulaik pie turības ticis, uzsitot gaisā īstajā brīdī pēdējās patiesības ministrijas akciju žūksni! Jo katrā sevi cienošā pilsētā, nemaz nerunājot par lielpilsētu Valmieru, vietvara ļoti piedomā, kur un pa kādiem celiņiem savās gaitās dodas tie pilsētnieki, kuri kaut kādu iemeslu pēc ikdienā vairāk staigā kājām nevis brauc. Tāpēc trotuāru būve Valmierā pēdējos gados allažiņ aktuāla bijusi. Un tomēr - ir vēl daži virzieni, kur izvērsties!

Pilsēta var lepoties, ka šeit strādā optimistiski un jaunām idejām pārpilni pedagogi. Viena no viņiem, valmieriete MAIJA BLŪZMA, jauniešiem palīdz apgūt zīmēšanas prasmes un angļu valodu.

Pērn 16. novembrī Kultūras centrā rādīja kinohroniku par Valmieru laikā no 1923. līdz 1990. gadam.  Novēlojies paldies Valsts Kultūrkapitāla fondam un pilsētas domei! Mani piesaistīja režisora un operatora I. Selecka filmas «Valmieras meitenes» fragmenti, kā arī mirkļi par gaiļa un vara bumbas pacelšanu baznīcas torņa smailē 1970. gada 3. novembrī pēc nama rekonstrukcijas. Atceros, ka gaili tornī uznesa valmierietis Roberts Antons. Virzoties uz augšu, viņš pieturējās pie zibensnovedēja, pašās beigās uzkāpa uz bumbas un nolika gaili vietā. Jāatzīst, ka tas bija drošības tehnikas pārkāpums ar lielu riska pakāpi.

Vakar Eiropa piedzīvoja kārtējo radikālo islāmistu uzbrukumu — šoreiz terora akti notika pašā apvienotās Eiropas sirdī — Briselē. Nu jau diemžēl regulārais terors parasti tiek skaidrots ar teroristu pretdarbību cīņai pret terorismu, tomēr uzbrukumu saknes lielā mērā ir meklējamas arī citur.

Pa ceļam uz orķestru skati Ogrē un no tās, laiku īsinot, atmiņā cilājām senus un ne tik senus notikumus, atceroties arī estrādes un vokāli instrumentālo ansambļu tarifikācijas skates, kurās visai nopietna žūrija vērtēja, vai attiecīgā muzikantu brigāde tiesīga uzstāties visas republikas vai sava rajona teritorijā, vai tikai vietējā kluba apmeklētājiem. Gadījās, ka spriedums bija bargs un nepielūdzams — vēl gadiņu jāpaslīpē meistarība mēģinājumos. Protams, paši dalībnieki bieži vien par savu instrumenta spēles māku un dziedāšanu bija krietni augstākās domās nekā vērtētāji, taču neatceros, kad kāds būtu centies vēlreiz pierādīt savu varēšanu iegūt augstāku kategoriju citai — taisnīgākai — žūrijai kaimiņu rajona skatēs.

Savulaik jau Liesmā rakstīju par Ēveles pamatskolas pirmsskolas grupiņas māmiņu skoliņu, ko jau vairākus gadus vada šī kompaktā bērnudārziņa — štatā vien 20 bērneļi, tiesa, daudzi ilgstoši slimo pa māju — vadītāja Aina Skrastiņa. Vairākas reizes gadā pusdienlaikā, kamēr mazuļi saldā diendusā iegrimuši, mammas sanāk, sabrauc kopā uz interesantām nodarbībām, kas satura ziņā neatkārtojas — katru reizi Ainas kundze izdomā ko jaunu, ģimenē ar bērniem ikdienā noderīgu.

Lai audzēkņiem varētu izstāstīt profesiju plusus un arī darba cieto garozu, pavasara brīvdienās skolotāji izzināja, ko dara loģistikas speciālisti, kā strādā mediķi.