6. martā iespēju diagnosticējošo darbu dabaszinībās 6. klasei kārtot tiešsaistē izglītības portālā Uzdevumi.lv izmantoja 234 skolas visā Latvijā, un kopumā digitālā formātā darbu aizvadīja 7674 skolēni jeb 44% no Latvijas sestklasniekiem (salīdzinājumam — 2017. gadā tiešsaistes darbā piedalījās 206 skolas un 5794 skolēni jeb ~36% sestklasnieku).
Pēc Naukšēnu novada pensionāru biedrības Sarma statūtiem ik pa diviem gadiem jānotiek sapulcei, kurā tiek ievēlēta jauna valde. Šīgada sapulcē pirms divām nedēļām, kuru kuplināja Agrita Gruzdiņa ar stāstījumu par ceļojumiem un piedzīvoto X-faktora laikā, no biedrības priekšsēdētājas amata atteicās AUSTRA ĒVELE, kas Sarmas priekšgalā bijusi iepriekšējos 13 gadus, vadības grožus uzticot svaigākam pensionāram — Ingrīdai Bērziņai. Taču, kamēr jaunā Naukšēnu pensionāru līdere krāj pieredzi un zināšanas, par paveikto stāsta Austras kundze, kas joprojām saglabā vietu valdē:
Kā masu medijos iepriekš ziņots, Igaunijas Slimokase plāno likvidēt Valgas slimnīcas dzemdību nodaļu.
Latviešus atkal aicina strādāt sēņu audzēšanas fermās Īrijā. Martā Īrijas šampinjonu audzētāju kooperatīva «CMP Mushrooms» apvienības pārstāve uzrunāja vidzemniekus.
Čekas maisi – robusta simbolika par čekas žurnāliem un kartotēku... Par tādu uzskaiti. Un ļoti daudzi pārliecināti: neesmu bijis čekas aģents. (Bet: varbūt esmu bijis aģentu izsekotais?)
DZELZS VĪRA, GADA VALMIERIEŠA 2017 apbalvojuma saņēmēja JĀŅA MELBĀRŽA bērnība pagājusi Mārsnēnu un Limbažu pusē, līdz ar vidusskolas beigšanu ceļi atveduši uz Valmieru — 1996. gadā iestājoties Vidzemes Augstskolas pirmajā iesaukumā. Kopš tiem laikiem Jānis sevi ar lepnumu sauc par valmierieti, bet mēs viņu par Valmieras Dzelzs vīru, un ne bez iemesla — maz tādu Latvijā, kas varētu spēkoties ar mūsu Jāni Ironman klasiskajā distancē (3,86 km peldēšana, 180,25 km riteņbraukšana un 42,2 km maratonskrējiens).
Dzimtas stāsts
Dzimis 1863. gada 21. aprīlī Burtnieku muižā, miris 1917. gada rudenī Baku — tādi gadskaitļi vēstī par kapteiņa VILHELMA BIRZGAĻA mūžu.
Žilbinoši sarkans tērps, lepna stāja un spīts acīs — tādu ieraugām Magdalēnu uz ILZES FREIMANES romāna “Magones laiks” vāka. Iespējams, mēs katra gribētu tāda būt, vismaz dvēselē. Jo rozes aug tur, kur iestādītas, magones — kur pašas izvēlējušās, neatkarīgi no cita gribas.
Pieticīgi pelēkā grāmata mīkstos vākos iepriekšējā dzīvē bija tāda nevēlama — kā jebkura, kas atgādināja pirmās brīvvalsts laiku. Taču interesentus vienmēr saistījusi lokālā vēsture, arī mūsējā. Par to pārliecināti arī Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja INGRĪDA ZĪRIŅA un novadpētniecības platformas Historia.lv redaktors VALTERS GRĪVIŅŠ. Gaisā virmo ideja publicēt Hermaņa Enzeliņa grāmatas “Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē” atkārtotu un papildinātu izdevumu, tādēļ jautājums: kāpēc?
Viņi var precīzi pateikt, kad uzšķīlusies pati pirmā dzirkstelīte: 1966. gada 6. martā deju vakarā toreiz tikko uzceltajā Valmieras kultūras namā. To datumu ANDRIS un ANNA STRŪKAS saglabājuši katrs savas sirds stūrītī cauri pieciem gadu desmitiem. “Mēs tikāmies martā,”Anna šķelmīgi citē Paula dziesmu un piebilst: pūpoli gan toreiz vēl neziedēja!