Uz Eiropu turpina plūst bēgļu straumes kā no Āzijas un Āfrikas valstīm, tā karadarbības plosītajiem Tuvajiem Austrumiem, sasniedzot apmērus, kādus kontinents nav pieredzējis kopš Otrā pasaules kara laikiem. Daudziem nokļūšana Eiropā tiešām ir pēdējā cerība, un daudzi no bēgļiem arī atklāti vai klusībā tieši Eiropu vaino par viņu dzimtenes piemeklējušajām nelaimēm. Galu galā tieši eiropieši bija tie, kas vētraini atbalstīja dažādu režīmu gāšanu, un tagad mums, tostarp arī Latvijai, vienkārši tiek piestādīts rēķins par bezatbildīgiem lēmumiem.

Vakarrīt, Zinību dienā, Valsts prezidents savā sveicienā skolēniem 1. septembrī vēlēja viņiem mācīties tā, lai kļūtu ne tikai par darba ņēmējiem, bet par uzņēmējiem. Jo mūsu valstī joprojām uzņēmīgu cilvēku deficīts, absolūtā mazākumā ir tie, kuri ar savām smadzenēm gatavi radīt reālus projektus vispirms jau ražošanā, tādā veidā nodarbinot sevi un dodot darba vietas arī citiem. Tikai no šāda godprātīga kopdarba rodas nodokļi un visi pārējie materiālie labumi, kurus pēc tam iespējams tērēt valstij vajadzīgām un arī, manuprāt, daudzām nevajadzīgām lietām.

Latviju un «Māršavu» nesen pārstāvēju Lietuvā notikušajā Baltijas valstu piensaimnieku kooperatīvu sanāksmē, kurā baltieši vienprātīgi nolēma ne tikai rakstīt kopīgu vēstuli EK lauksaimniecības un lauku attīstības komisāram Filam Hoganam, aicinot sniegt arī īpašu atbalstu kooperatīviem, bet arī klātienē piedalīties Eiropas lauksaimnieku organizācijas «COPA -  COGECA» protesta akcijā Briselē 7. septembrī.

Lai cik smagi mūsu valstī tiek risināti izglītības jautājumi, pašvaldību atbildība un rūpe par savām izglītības iestādēm ir nemainīga un iespēju robežās skola ir un paliek prioritāte.

Lai tiktu veicināta un sekmēta zinātniskā darbība, studiju saturs un kvalitāte un inovāciju joma augstākās izglītības iestāžu darbībā, Vidzemes Augstskolas (ViA) rektors Gatis Krūmiņš un Transporta un sakaru institūta (TSI) rektors Igors Graurs parakstītjuši sadarbības līgumu.

Vakarrīt modē bija gladiolas, asteres un dālijas.

«Katra diena ir skaista, bet 1. septembris ir vēl īpašāks. Tas ir kāda jauna cēliena sākums,» sacīja ne viens vien valmierietis, kurus vakar uzrunājām tirdziņos un veikalos, kur notika pat liela drūzmēšanās, lai bērni tiktu pie kārotā ziedu sveiciena skolotājiem.

Vasaras atvaļinājumā vienu dienu ziedoju ekskursijai uz Latvijas maizes klēti Zemgali. Nebraucu pilis raudzīt un kā citādi atpūsties, bet palūdzu Dobeles kolēģim Guntaram Līcim no laikraksta Zemgale sameklēt man pāris interesantus objektus un darbīgus cilvēkus, kuri ikdienā strādā mazajā biznesā: mājražošanā, amatniecībā. Mums, valmieriešiem, šajā ziņā ir ar ko palepoties, taču gan jau arī zemgalieši šajā lauciņā nav gluži aizkrāsnē snauduši. Tā kā visiem pāri mums vienas valsts jumts, tad katra lieta, ko dara Zemgalē un nedara Vidzemē, arī otrādi, ir gana būtiska pieredze abpus Daugavai. Lai ieskatam un varbūt arī kādam kriksim derīgas pieredzes manis dzirdētais un redzētais pirmajā tās dienas pieturā — Dobelē.

Valmieras un novadu skolās strādā daudz talantīgu, radošu, skolēnu cieņu un mīlestību iemantojušu pedagogu. Augusta nogalē uz tradicionālajiem jaunā mācību gada ieskaņas svētkiem viņus ielūdz Valmieras un Kocēnu novada Izglītības pārvaldes. Kopā ar uzmundrinājuma vēlējumiem jaunajam darba cēlienam skolotāji saņem arī cildinājumu par paveikto — nozares ministrijas Atzinības rakstus.

«Nopietni, nenopietni caur smiekliem un asarām!» Šāds moto bija LIZDA (Latvijas izglītības darbinieku arodbiedrība) Valmieras starpnovadu arodbiedrības organizācijas sporta spēlēm Matīšos.

Kad vasara steigā aicināja piestāt viesus un apmeklētājus Rencēnu pamatskolas novadpētniecības muzeja pasākumā «No vārda un sajūtām dzimst patiesība», uzdzirkstīja atmiņas par Zelta fonda skolotāju Vilmu Bemberi — 47 viņas gadi, no 1928.  līdz 1975. gadam, atdoti Rencēnu skolēnu paaudzēm. Pārsvarā skolotāja mācīja ķīmiju, ģeogrāfiju un meitenēm mājturību, bet pati dzīves laikā secināja, ka skolēnus virzījusi zināšanu apguvē tā laika vairākos priekšmetos, atskaitot dziedāšanu un fizkultūru. Skolotāja apbrīnojami meistarīgi vadīja audzēkņu prasmi spēlēt teātra uzvedumos un uzskatāma par novadpētniecības aizsācēju Rencēnos.