Kā pavasaris, tā jaunas rūpes
Vēl viena ziema ar embargo negatīvo ietekmi uz piena lopkopību ir aizvadīta. Klāt pavasaris un diemžēl arī tam raksturīgās problēmas. Arī Vidzemē ir sākusies sēja. Un tas nozīmē, ka daudzviet lauksaimnieki pašlaik ir spiesti sargāt savus sējumus. Tā nu arī es pašlaik, saņemdama «Liesmas» telefona zvanu, stāvu liela lauka malā un ar bažīgu skatu pavadu kārtējo gājputnu kāsi. Lielākā daļa cilvēku gājputnu atgriešanos sagaida ar prieku, bet Latvijas graudaudzētājiem tie pēdējos gados sagādā arvien vairāk uztraukumu un arī zaudējumu, jo gājputni posta gan zālājus, gan arī labības laukus. Es pašlaik varu atviegloti uzelpot, jo šis kārtējais prāvais zosu bars neizvēlējās nolaisties mūsu laukos, bet to izdarīja kaimiņa teritorijā. Šopavasar no saviem ziemājiem jau vismaz trīs reizes ir nācies dzenāt ēdelīgo putnu barus prom. Nekur tālu jau tie nelaižas — riņķo no viena kaimiņa laukiem uz citiem. Tik lieli un tik nekaunīgi putnu bari nekad agrāk nav bijuši. Kur lauks ir mitrāks, tur parasti ir 100% sējumu postījumi, faktiski viss darbs pa nullēm, jo zosīm mitrumā patīk arī gulšņāt, tādēļ tādi lauki paliek pilnībā izārdīti. Tur, kur sausāks, zosis ziemājiem noēd visu zaļo masu, tādēļ tādiem sējumiem parasti ir 50 — 60 % ražas zudumi.