Tā var teikt par Česlavu un Pēteri Ozoliem.

ALVIS SOKOLOVS, 2001. gadā absolvējis Valmieras Valsts ģimnāziju, RTU Cēsu filiāles vadītājs.

Satraukums par a/s „Bekona Eksports” Valmieras fabrikas produkciju

Ka stipro dzērienu lietošana lielākos apjomos nenoved pie laba gala, ir zināms sen, un apzinīgāki ļaudis gadījumos, kad zaļais pūķis ilgākā laika posmā sāk ņemt virsroku nevienlīdzīgajā cīņā, parasti necenšas karot līdz pēdējam malkam, bet gan nozust no karadarbības zonas. Ar zaļo pūķi nereti ir karojušas arī veselas valstis, un pēdējais šādas karadarbības piemērs ir PSRS līdera Jurija Andropova izsludinātais sausais likums. Vismaz teorētiski ļaudīm, kuri šī sausā likuma darbības laikā vēlējās izkarot arī savu personisko karu ar zaļo riebekli, vajadzētu būt atvērtām visām durvīm un bruģētam ceļam uz uzvaru, lai gan praksē ir gadījušās arī situācijas, kad šis pieņēmums neatbilst patiesībai.

Kāda ir dzīves jēga? Naivs jautājums, kas miljoniem cilvēku pasaulē liek meklēt. Meklēt savas dzīves jēgu dažkārt pat visas dzīves garumā. Vai tad, ja atbildi neesam atraduši, dzīve nodzīvota bezjēdzīgi?

Ziema, kurai atbilstoši kalendāram un ziemas likstu novēršanas grafikam bija jābūt klāt jau krietni pirms gada nogales, kārtējo reizi aizkavējās.  Sajukšanu  īstenībā radīja tas, ka ziema jau pabija  laiciņu pirms Ziemassvētkiem.   Tad sētniekiem  izdalīja lāpstas, ielu stūros  vairāk nekā 80 kastēs kaisīšanai saveda smiltis, ierūcināja ietvju  tīrīšanai domātos traktorīšus un pārbaudīja  tīrīšanas birstu rotācijas ātrumu un slodzes.  Maršrutus A un B, un C, arī D un pat dažā F kategorijas ielā izpētīja brauktuvju ar pretslīdes materiāliem apstrādājošo tehnikas vienību komandieri...

Nesen Miķelis izlasīja Liesmā par grābekļiem, kuriem, izrādās, var uzkāpt ne tikai siena pļavā, bet arī Vidzemes lielpilsētā un ne jau vienu reizi vien. Pieminētie divi piemēri par Rīgas celtnieku firmu ar skaļiem vārdiem, Valmierā nosolītiem daudzdzīvokļu ēku siltināšanas darbiem un pēcāk ne to košāko sauso atlikumu, lika aizdomāties vēl par dažām būvēm i pilsētā, i ārpusē, kur arī pēc sākotnējā uh un ah viss iegrozījies ne tajās labākajās sliedītēs...

Pēdējais gads Elzas Mednes dzīvē ir bijis ļoti krāsains, piedzīvojumu un pieredzes pilns. Pagājušajā vasarā ar izcilību pabeigusi Valmieras 5. vidusskolu, viņa nolēma doties uz Vāciju, lai iegūtu jaunu pieredzi, strādātu un saprastu, ko vēlas darīt nākotnē. Šobrīd viņa ir atgriezusies Valmierā ar jauniem mērķiem un citu skatījumu uz lietām, cilvēkiem un pasauli. “Tagad man ir skaidrs, kā sevi pilnveidot, lai sasniegtu to, ko vēlos,” stāsta Elza.

Valmieras novada fonds, kā zināms, ir labdarības organizācija, kas var pastāvēt, rīkot projektu konkursus un aicināt uz labiem darbiem savā kopienā tad, ja ir zināmi resursi, materiālais pamats. Fonda stiprais finansu balsts pēc Baltijas — Amerikas partnerattiecību programmas beigām nu jau vairākus gadus ir Sabiedrības integrācijas fonds, Borisa un Ināras Teterevu fonds, vēl citas organizācijas, taču ne mazāk svarīgs faktors ir ziedojumi. Pārliecinājušies, ka VNF maciņš ir drošs un uzticams, ka nauda nonāk paredzētajiem mērķiem, cilvēki atbalsta labdarību — un ne vienmēr tik svarīgi, ar dažiem eiro vai lielākām summām.

Šāds vēlējums izteikts Jāņa Medeņa dzejolī «Metenis». Tajā aprakstīti maskoti ļaudis, kuri vaicā: «Ko meti, Meteni, pa roku galam – /vai tauku slokātni, vai alus mucu?/ Atsauca Metenis, turēdams grožus: / Uzmetu griezties gadskārtas ripu!»