Daudzus Latvijas piensaimniekus ir satraukusi ziņa, ka valsts lielākais piena pārstādes uzņēmums «Food Union» ar 1. augustu atkal samazina piena iepirkuma cenu. Šis piena ražotājam tik nepatīkamais un finansiāli neizdevīgais process velkas jau gadu — no pērnā gada augusta, kad ES ieviesa pirmās sankcijas pret Krieviju, kas savukārt nāca ar pretreakciju — pārtikas embargo. Uztraukums par to, kā piensaimnieki saimniekos pēc 1. augusta, ir tādēļ, ka tieši tagad būs visjūtamākais piena iepirkuma cenas kritums. Līdz šim gada garumā tas notika pa puscentam, tagad tas būs pusotra centa no iepirkuma cenas, kas procentuāli tomēr ir ļoti daudz. Esmu aprēķinājis, ka, piemēram, mūsu saimniecībai tie būs apmēram 9000 eiro mēnesī mazāk.

Lai paplašinātu mežu īpašnieku zināšanas par nekoksnes resursu daudzveidību un to izmantošanas iespējām, LLKC Mežu konsultāciju pakalpojumu centra Ziemeļvidzemes MKPC nodaļa vakar Kocēnu novada Dikļu pagasta zemnieku saimniecībā «Bužas» kopā ar tās saimnieku Aivaru Dirnēnu rīkoja izglītojošu semināru «Pirtsslotas — viens no meža, meža pļavu nekoksnes resursu izmantošanas veidiem cilvēka veselības nostiprināšanā un uzturēšanā».

Kopš 2010. gada zemnieku kooperatīviem piederošais uzņēmums «Latvijas piens» ilgāku laiku nav maksājis par piegādāto pienu. Rezultātā sperts izmisuma solis — sākta kooperatīvam «Trikāta KS» piederošo 55,36% rūpnīcas kapitāldaļu pārdošana. Kā zināms, pirms gada, izstājoties no akcionāru saraksta, to izdarīja kooperatīvs «Piena partneri KS», pamatojot savu lēmumu ar domstarpībām uzņēmuma attīstības stratēģijā. «Liesma» uzklausīja  «Trikāta KS»  biedru viedokļus.

Vasaras pirmais mēnesis ritēja pilnā sparā, kad no Valmieras Kultūras centra nāca piedāvājums doties apmaiņas programmā Erasmus+ uz Lietuvu un iekļauties nedēļu ilgā projektā jauniešiem Ar kultūru — pret jauniešu bezdarbu. Gada karstāko mēnesi — jūliju — pavadīt, iepazīstot citu valstu kultūru, uzlabojot valodas zināšanas un satiekot jaunus erudītus jauniešus? Tādu iespēju nevarēja palaist garām! Latvijas godu projektā aizstāvēt devās divas skaistas, savu valsti mīlošas valmierietes — Elīna Krūkle un Rebeka Jukāma. Ar meitenēm uz brāļu zemi devās divi viesturieši — Oskars Leosks un Lotārs Zariņš. Komandas vadību uzņēmās latviešu valodas skolotāja no Rīgas Rita Alpa-Lūka.

Nobeigumam tuvojas vērienīgie rekonstrukcijas darbi Andreja Upīša ielā Valmierā. Šajā objektā galvenais būvdarbu izpildītājs ir Rīgas firma Ceļu pārvalde, vēl — lielākoties apakšzemes komunikāciju izbūvē, kā arī labiekārtošanā — te strādājuši arī pašmāju uzņēmuma Vidzemes energoceltnieks vīri.

2. turpinājums

Pa kreisi no skolas bijuši padomju karavīru brāļu kapi, 1947. gadā šķūtniekiem ar zirgiem un lāpstām bija jābrauc visur salasīt kritušos. Te apraka 22 karavīrus. Kad Veļķu muižā bija skola, no Krievijas braukuši tuvinieki, daži dzīvoja nedēļām, sēdēja savos kapiņos un raudāja. 1984. gadā tos it kā izraka ārā un pārveda uz Valmieras jauno memoriālu. Vietējos pie tā klāt gan nelaida. Vēlāk kauliņi mētājās, puikas tos lasīja un veda nodot Valmie­ras muzejā (LFK 2049, 934).

Pēdējā laikā dzirdams arvien vairāk neapmierinātu valodu par to, ka esam pārdevuši savu neatkarību Rietumiem, jo, kā Briselē un NATO mītnē teiks, tā arī būs. Es šiem apgalvojumiem varu piekrist tikai daļēji. Nu, ņemsim kaut vai medicīnisko aprūpi — vai tad Brisele būtu noteikusi, ka uz plānotajām operācijām sirdzējiem jāstāv rindās mēnešiem un pat gadiem? Nē, mīlīši, tā ir vairāk nekā divdesmit neatkarības gados izveidojusies sistēma. Tāpat šaubos, vai NATO ģenerālštābs būtu kaut kā ieinteresēts, lai visiem mazuļiem nepietiktu vietas bērnudārzos, toties pietrūktu kontingenta lauku skolās — jau atkal tā ir sistēma.

Piektdien man gadījās uz savas ādas izbaudīt, ko nozīmē vērienīgā, daudzus miljonus vērtā allaž braucēju pilnās šosejas Cēsis – Vecpiebalga rekonstrukcija. Reāli tas nozīmē jauna tilta pār Gauju būvi Taurenē, kur satiksme bez aizķeršanās notiek pa blakus esošo veco, savu laiku nokalpojušo tiltu, plus krietnu pusduci ar luksoforiem regulējamu ceļa posmu gabalā no Dzērbenes pienotavas līdz pat Brežģa kalnam. Pa veco, kaut neskaitāmiem ielāpiem klāto pumpaino asfaltu pirms tam varēja vidēji ar tiem pašiem 90 plus kilometriem stundā kustēt bez bēdu, bet tagad ik pa brīdim prātīgo braukšanu pa tikko uzklātu pirmo divu kārtu (būs vēl trešā, pēdējā!) asfaltbetonu vienas brauktuves joslas platumā pārtrauc pavēloši sarkanais luksofora signāls. Nav jau ilgi, bet katrā vietā kāda piecminūte apmēram jāpauzē...