Mēs sākam jau pierast pie domas, ka par topošo Valsts prezidentu maijā/jūnijā varētu kļūt latvju politikā neierasti bārdains vīrs. Kā vienmēr, cerot uz vieglu politisko peļņu, steigšus sarosās «baļķa nesēji», un mums tiek uzmācīgi sludināts: izmitināšanai Rīgas pilī vienkārši nevar būt neviena par Egilu Levitu smukāka, gudrāka un cēlāka sāncenša.
Ir kāda lieta, ko es aicinu pārskatīt un mainīt izglītības politikā. Tas ir tiešā saistībā ar darba tirgu. Zinu, ka citi rektori mani tāpēc sauc par nodevēju un teic, ka es zāģēju zaru, uz kura pats sēžu, bet es aicinu pārskatīt principus, kā mēs sadalām jauniešus starp augstskolām un profesionālo izglītību. Uzskatu, ka tik daudz cilvēkiem, kā tas ir šobrīd, Latvijā augstskolā nav jāmācās! Jo liela daļa no viņiem, pirmkārt, atbirst un viņi varētu jau ātrāk ieiet darba tirgū. Manuprāt, mums jāatceļ konkursi, īpaši runājot par valsts augstskolām, jāsamazina budžeta vietu skaits un jāceļ koeficienti. Piemēram, ja informācijas tehnoloģijās pie mums gadā nāk 40 un mēs zinām, ka tie 20 varbūt nav tik labi, kā mēs gribētu, tad no valsts viedokļa labāk būtu, ka šie 20 jau laikus aizietu mācīties uz tehnikumu, iegūtu kaut kādas IT zināšanas un darba tirgū aizietu jau ar labu vidējo izglītību, bet labākie no viņiem nāktu pie mums uz Vidzemes Augstskolu. Mēs savukārt par to pašu naudu, ko valsts dod, izglītojam 20 cilvēkus, taču viņi visi ir ekselentas kvalitātes!
Esam aizvadījuši kārtējo pilnmēnesi un zīmīgo skaitļu kombināciju 19 02 2019. Dienu, kad atkal redakcijas tālruņi bija karsti no sūdzībām un tik liela negatīvisma, ka par visu vairāk gribējās tam pretī likt prieku kaut par pašu mazāko ikdienas sīkumu. Ja labi grib, to var! Kaut vai atceroties aizvadītajās saulainajās brīvdienās Gaujmalā vai Atpūtas parkā satiktos valmieriešus – vairāk nekā pilsētas ielās! Pirmie vasaras raibumi un smaidi no sejas sejā.
Tā par zemes kopējiem sarūpēto daudzveidīgo preču klāstu saka SIA «Agroserviss Valmiera» Tirdzniecības centra komanda Valmierā. Lai pircēji labāk orientētos bagātīgajā piedāvājumā, viņiem pa rokai arvien ir zinoši pārdevēji – konsultanti. Divas no viņiem uzklausīja arī «Liesma».
Mūziķe MARTA CIPE jau gandrīz gadu sevi, vīru un abus dēlus sauc par valmieriešiem.
Kā nepirkt par daudz, lieki netērēt materiālos un dabas resursus – par to valmieriešus mudināja domāt sarunu vakarā, kuru organizēja biedrība «Zaļā brīvība».
Kocēnu novada domes un Vidzemes Augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta izdotā mākslas zinātnieka Jāņa Kalnača grāmata «Kokmuiža un tās alus darītava» nominēta Latvijas grāmatu mākslas balvai «Zelta ābele 2018», ziņo Kocēnu novada domes Attīstības nodaļas speciāliste Elīna Upīte.
Teātra izrādes, koncerti, gadskārtu svētku svinēšana, dabas pētīšana un pavasarī stādiņu audzēšana. Sīki, radoši darbiņi, kas bērnu ikdienu pirmsskolā dara interesantāku.
Mēs pazīstam galda spēles – ričuraču, cirku, loto, bet Līga Bērziņa ir izstrādājusi uzvedības spēles.
«Kad pirms gadiem te, uz pilsētas un novada robežas, dabūjām zemi, audzējām dārzeņus un gājām uz tirgiem – gan Valmierā, gan citur. Reiz kādā no tiem bija sarīkota loterija, un mans numurs vinnēja zosi. Izrādījās, ka tā ir zosu māte. Mājas vēl nebija, bet būda, kur zosi turēt, jau bija. Ārā vedot, tai sēju ap kāju saitīti, jo baidījos, ka var pacelties spārnos un aizlidot. Tieši tajā laikā avīzē pamanījām sludinājumu, ka Bērzainē pārdod zosis. Aizbraucām un nopirkām mūsu zosu mātei draugu. Abi putni sadraudzējās, paši viens ar otru nodarbojās un nebija jāvadā saitītē. Zoss dēja olas un arī zoslēnus perēja. Bet vienu nakti atnāca lapsa, perēklīti izjauca un mūsu zosīti aiznesa. Pelgots palika viens pats,» stāstu par spārnaino draugu sāk viņa saimniece ILGA CERA.