Leļļu teātris nevarēs nolietotos skatītāju krēslus kaut daļēji aizstāt ar jauniem, jo valdība tam pieprasa ieskaitīt valsts budžetā dividendes – 90 procentus no gūtās peļņas. Ministru prezidente un finanšu ministrs, šķiet, joprojām neatgūstas no ES prezidentūras «birokrātiskā karnevāla» skurbuļa. Viņi neapjēdz, cik piedauzīga ir valdības demonstrētā «principialitāte» leļļiniekiem atņemto 10 369 eiro dēļ.
Vidzemnieku dārza svētkos Valmiermuižā tika godināti 26 veiksmīgākie Vidzemes plānošanas reģionā ietilpstošo novadu un pilsētu uzņēmēji. Veiksmes stāstu varoņus sveikt bija ieradušies arī pašvaldību pārstāvji.
Valmieras Viestura vidusskolas 10.b klases audzēknis KRIŠJĀNIS PUNDURS darbojas arī Valmieras 4. skautu vienībā. Pavisam nesen viņš atgriezās no Japānas, kur apciemoja tās zemes skautus.
Lielākajai daļai jauniešu, kuri uzsāk studijas augstskolā, ir jādomā par to, kur dzīvot mācību laikā. Lai arī Vidzemes Augstskola (ViA) piedāvā saviem studentiem pietiekami labus apstākļus un vietu skaitu kopmītnēs, ir cilvēki, kuri izvēlas iet otru ceļu – īrēt istabu vai dzīvokli. Par to, kā divām meitenēm – ViA absolventei un studentei gājis, meklējot dzīvesvietu Valmierā, lasiet turpinājumā.
Pieci Beverīnas novada domes deputāti (Romāns Vaščenko no apvienības «Savieši», Māris Zvirbulis no «Beverīnas spēks», Uldis Podnieks no «Beverīnas spēks», Mārtiņš Ābele no «Vienoti Beverīnai» un Sandris Brālēns no «Beverīnas spēks») parakstījuši iesniegumu, kurā ierosina lemt par Cildas Purgales atcelšanu no Beverīnas novada domes priekšsēdētājas amata.
Valmieras Drāmas teātra aktrise ELĪNA VĀNE jūlijā atkal atgriezās Gruzijā. Par nejaušo izvēli pirmoreiz kāpt vienā no augstākajām Kaukāza kalnu virsotnēm Gruzijā, aktrise, teātra literārās daļas vadītājas Edītes Tišheizeres izvaicāta, maija Valmierietī stāstīja par savu ekstrēmo piedzīvojumu uzkāpt septītajā augstākajā Kaukāza kalnu virsotnē — Kazbekā. «Jā, kāpu Kazbekā otro reizi, bet kopumā Gruzijā pabiju septiņpadsmit dienas. Sākotnēji pie Melnās jūras, kūrotpilsētā pie māsas, pēc tam pārbraucu uz Gruzijas otru pusi, kas bija atvaļinājuma otrā un nopietnākā daļa. Man bija vienalga, ka virsotne, ko mēģināšu sasniegt, atkal būs Kazbeks. Svarīgākais ir pats gājiens — komanda un izjūtas, ko iegūstu šādās ekspedīcijās,» tā E. Vāne žurnālā OK. Bet: «Kolīdz nonācu pie kalna, mani pārņēma savādas izjūtas — ka nevajag kāpt. It kā kalns šoreiz negribētu mani pieņemt. Dabu un dažādas zīmes uztveru ļoti personiski. Skatos uz virsotni, un tā slēpjas. Vienu dienu, otru... Migla, lietus. Jūti, ka nav tā vieglā kāpiena, kāds bija pirmajā reizē...»
Pirms tik daudziem gadiem šo tradīciju iesāka diriģente Vizma Zandersone ar savu Dobeles sieviešu kori Vizma. Diezin vai dāmas tobrīd maz nojauta, ka Vizmu tikšanās savā vārda dienā kļūs par tik skaistu un ilgnoturīgu pasākumu pašā vasaras plaukumā un dažādās Latvijas vietās.
Firmai savs suns
Uz sarunu redakcijā valmierietis ZIGURDS LAPERS atsteidzās no savas darbavietas, kur viņš vada mazumtirdzniecības veikalu tīklu. Tieši todien, 18. augustā, firma T.N. «Rozalinde» svinēja pastāvēšanas 20. gadadienu. Taču šī notikuma sakarā Zigurdam īpašs stāsts: «Kad firma ienāca šajā ēkā Mūrmuižas ielā, teritorijā dzīvoja kāds vecs vilks. Sākām viņu barot, uzbūvējām lielu būdu, un vilciņš pie mums pavadīja laimīgas vecumdienas. Kad sunītis aiz vecuma nomira, visi devāmies viņu apglabāt, kapa vietā uzstādījām krūmiņus. Zālājs tajā vietā joprojām tiek nopļauts. Šodien, atzīmējot firmas jubileju, pieminējām arī mūsu sunīti: redz, kur guļ mūsu Rūdis. Tas bija kaut kas īsti cilvēcisks, tas ir jāizdzīvo.
Šo pastāstu veltīju savam tēvam un visiem tiem, kam kāda promile Gaujas dulluma asinīs
Devītā diena
No rīta ceļamies agri, lai var visu paspēt. Sanāk veselas četras pannas lieliski apcepušos zivju – ek, tās tikai būs brokastis! Kad sēžamies ēst, dzirdam bērnu balsis.
Tieši pirms simts gadiem, 1915. gada 20. augustā, mūžībā aizgāja Teodors Ūders. Raugoties no mūsdienu augstumiem, mākslinieka atstātais mantojums, viņa dzīves laikā paveiktais ir patiesas apbrīnas vērts. Skatoties viņa atstātos darbus un lasot mākslinieka rakstīto, mums ļauts aizdomāties par Teodora Ūdera paveiktā apjomu un kvalitāti. Vispirms rodas jautājums: vai šodien mēs varētu dzīvot un strādāt ar tik lielu vērienu? Arī tajā laikā to spēja vien retais.