Ka stipro dzērienu lietošana lielākos apjomos nenoved pie laba gala, ir zināms sen, un apzinīgāki ļaudis gadījumos, kad zaļais pūķis ilgākā laika posmā sāk ņemt virsroku nevienlīdzīgajā cīņā, parasti necenšas karot līdz pēdējam malkam, bet gan nozust no karadarbības zonas. Ar zaļo pūķi nereti ir karojušas arī veselas valstis, un pēdējais šādas karadarbības piemērs ir PSRS līdera Jurija Andropova izsludinātais sausais likums. Vismaz teorētiski ļaudīm, kuri šī sausā likuma darbības laikā vēlējās izkarot arī savu personisko karu ar zaļo riebekli, vajadzētu būt atvērtām visām durvīm un bruģētam ceļam uz uzvaru, lai gan praksē ir gadījušās arī situācijas, kad šis pieņēmums neatbilst patiesībai.

Kāda ir dzīves jēga? Naivs jautājums, kas miljoniem cilvēku pasaulē liek meklēt. Meklēt savas dzīves jēgu dažkārt pat visas dzīves garumā. Vai tad, ja atbildi neesam atraduši, dzīve nodzīvota bezjēdzīgi?

Ziema, kurai atbilstoši kalendāram un ziemas likstu novēršanas grafikam bija jābūt klāt jau krietni pirms gada nogales, kārtējo reizi aizkavējās.  Sajukšanu  īstenībā radīja tas, ka ziema jau pabija  laiciņu pirms Ziemassvētkiem.   Tad sētniekiem  izdalīja lāpstas, ielu stūros  vairāk nekā 80 kastēs kaisīšanai saveda smiltis, ierūcināja ietvju  tīrīšanai domātos traktorīšus un pārbaudīja  tīrīšanas birstu rotācijas ātrumu un slodzes.  Maršrutus A un B, un C, arī D un pat dažā F kategorijas ielā izpētīja brauktuvju ar pretslīdes materiāliem apstrādājošo tehnikas vienību komandieri...

Nesen Miķelis izlasīja Liesmā par grābekļiem, kuriem, izrādās, var uzkāpt ne tikai siena pļavā, bet arī Vidzemes lielpilsētā un ne jau vienu reizi vien. Pieminētie divi piemēri par Rīgas celtnieku firmu ar skaļiem vārdiem, Valmierā nosolītiem daudzdzīvokļu ēku siltināšanas darbiem un pēcāk ne to košāko sauso atlikumu, lika aizdomāties vēl par dažām būvēm i pilsētā, i ārpusē, kur arī pēc sākotnējā uh un ah viss iegrozījies ne tajās labākajās sliedītēs...

Pēdējais gads Elzas Mednes dzīvē ir bijis ļoti krāsains, piedzīvojumu un pieredzes pilns. Pagājušajā vasarā ar izcilību pabeigusi Valmieras 5. vidusskolu, viņa nolēma doties uz Vāciju, lai iegūtu jaunu pieredzi, strādātu un saprastu, ko vēlas darīt nākotnē. Šobrīd viņa ir atgriezusies Valmierā ar jauniem mērķiem un citu skatījumu uz lietām, cilvēkiem un pasauli. “Tagad man ir skaidrs, kā sevi pilnveidot, lai sasniegtu to, ko vēlos,” stāsta Elza.

Valmieras novada fonds, kā zināms, ir labdarības organizācija, kas var pastāvēt, rīkot projektu konkursus un aicināt uz labiem darbiem savā kopienā tad, ja ir zināmi resursi, materiālais pamats. Fonda stiprais finansu balsts pēc Baltijas — Amerikas partnerattiecību programmas beigām nu jau vairākus gadus ir Sabiedrības integrācijas fonds, Borisa un Ināras Teterevu fonds, vēl citas organizācijas, taču ne mazāk svarīgs faktors ir ziedojumi. Pārliecinājušies, ka VNF maciņš ir drošs un uzticams, ka nauda nonāk paredzētajiem mērķiem, cilvēki atbalsta labdarību — un ne vienmēr tik svarīgi, ar dažiem eiro vai lielākām summām.

Šāds vēlējums izteikts Jāņa Medeņa dzejolī «Metenis». Tajā aprakstīti maskoti ļaudis, kuri vaicā: «Ko meti, Meteni, pa roku galam – /vai tauku slokātni, vai alus mucu?/ Atsauca Metenis, turēdams grožus: / Uzmetu griezties gadskārtas ripu!»

Nupat tika publicēti visu laiku lielākās ārvalstīs dzīvojošo Latvijas pilsoņu aptaujas rezultāti, kas liecina — tuvāko piecu gadu laikā dzimtenē varētu atgriezties vien 18% aizbraukušo (kas nenozīmē, ka viņi arī atgriezīsies), kamēr 30% negrasās atgriezties ne pēc pieciem, ne piecdesmit gadiem. Vienlaikus tie ir vismaz 220 tūkstoši cilvēku, tamdēļ jautājums — kā nezaudēt saikni ar vairāk nekā desmito daļu nācijas — nekad nepazudīs no dienas kārtības.

Baltijas valstu tautu vienotība nekad nav radījusi šaubas. Kopš neatkarības atjaunošanas ātrākā vai lēnākā tempā allaž visas trīs esam soļojušas daudzmaz vienādu mērķu virzienā. Tāpat pierasts — lai kur arī pasaulē tiktos šo trīs valstu vadītāji, vienmēr tie kopā izskatījušies vienoti. Nu pienācis brīdis, kad Baltijas valstu vienotībā tiek dzīts ķīlis, par ko pateikties varam nevienam citam kā mūsu valsts prezidentam Andrim Bērziņam.

«Mazliet tā jocīgi, kad padomā, ka pagājuši jau 20 gadi,» atminoties florbola pirmsākumus 1995. gada janvārī, teic šī sporta veida ieviesējs mūspusē Ainārs Zelčs. «Līdzko 1994. gadā ekspluatācijā tika nodota Vaidavas sporta zāle, sākām domāt, ko tur spēlēsim. Ne volejbolā, ne basketbolā tālāk par rajona čempionātu mēs netiktu, bija jārod kas tāds, kur pilnveidot sevi varētu ar ātru izaugsmi. Izlasīju Initas Drēziņas rakstu par florbola spēli žurnāla «Sporta Pasaule» 1994. gada 11. numurā un ar to devos uz zāli. Pirmo inventāru, ko sagādāja tā laika Florbola federācijas prezidents Jānis Kivkuls, saņēmām 28. janvārī. Atceros, tajā dienā, kad to atveda, pēc pirmā treniņa vēlāk jau mājās nodomāju: «Šitais laikam aizies.» Un nemaz nevarēja būt citādi, jo atsaucība no skolas čaļiem bija liela, visiem dega acis. Te ir tas gadījums, kad no sniega piciņas, ko novēlām no kalna, nu ir savēlusies liela pika.»