Mums ir silti, silti!
Pirms turpat diviem gadiem mana Saulīte gulēja laukā nosalusi, izvārgusi, nobadināta un sakropļota. Bet sunīte nepadevās, viņa ne mirkli nepārtrauca cīnīties, censties izdzīvot, jo bija atlikuši vairs pāris soļi līdz tam, lai viņu izglābtu, lai viņa saņemtu visu, kas viņai bija iepriekš liegts. Notika brīnums, viņu izmisušu, lūdzošu pamanīja, un viņa nonāca līdz patversmei, kur tālāk Simona cīnījās, lai sunīte izdzīvotu. Simonas ģimenei toreiz pat izpalika Jaungada svinēšana. Un cilvēki arī nepalika vienaldzīgi — zvanīja un ziedoja sunītes operācijai un atlabšanai naudiņu. Tā — visu kopīgiem spēkiem un lūgšanām — Saulīte izcīnīja iespēju dzīvot! Atceroties, kas bija ilgstoši jāizcieš manai sunītei, arī šodien man sariešas asaras acīs.