Eh, nevar taču katru piektdienu braukt uz Rīgu kādu interesantu izstādi skatīt! Galvaspilsētā dzīvojošajiem tehnikas draugiem noteikti būs ko redzēt šajā vīkendā, kad Ķīpsalā liels starptautisks iznāciens Nature Expo 2015, bet tāpēc jau mēs nepaliksim bešā! Jo informāciju par vienu no šī pasākuma odziņām esmu saņēmis un nesavtīgi šodien padalos tajā ar Rūcamlapas lasītājiem.
Daļa Eiropas ir norūpējusies par Krievijas impēriskās politikas atdzimšanu un vicina diplomātu dūrītes. Daļa valstu intensīvi imitē stingru nostāju, jo to prasa Eiropas kolektīvās drošības pamatnostādnes. Savukārt trešie vēlētos pēc iespējas ātrāk aizmirst Ukrainas karu un apmainīt Krievijas gāzi pret visaptverošu indulgenci. Vakardienas komunistiskā terora upuri sirgst ar Stokholmas sindromu: upura psiholoģisku pieķeršanos varmākam.
Droši vien daudziem valmieriešiem nebūs viegli noticēt, ka jauneklīgajam sporta un darba veterānam ANTONAM SENKĀNAM šodien aprit pirmie septiņdesmit, bet kalendārs ir nepielūdzams. Lai arī pats jubilārs mīl lietot izteicienu jūsu padevīgs kalps, to viņš var mēģināt iestāstīt kādam svešiniekam, jo tie, kas ar Antonu sacentušies sporta spēļu laukumos vai pie šaha galdiņa, lieliski zina, ka kalps un pie tam vēl padevīgs, viņš nemaz nav spējīgs būt, tā kā vienmēr gatavs cīnīties līdz pēdējai patronai. Tā tas bijis vēl laikos, kad zāle bija zaļāka un meitenes smukākas, tā tas turpinās joprojām.
Sveikiņi aprīlī! Jāteic, ka šī reize mums patīkami atšķirsies no ierastās pirmskara Valmierieša pārlapošanas — vienkārši pagājušajā reizē Edītes kundzes ar laipnu roku piespēlētās fotogrāfijas no Svētā Sīmaņa baznīcas jumta remonta 1928. gadā (tagad to zinu precīzi!) atveda uz Liesmas redakciju Valmierā gana pazīstamu vīru Viesturu Priedīti, kuram, izrādās visciešākās saites ar jaunāko no skārdnieku trijotnes baznīcas jumta darbos. Tāpēc nedaudz atliksim malā īsto Ulmaņlaiku Latvijas Valmierieša 450. numuru un uzklausīsim, ko par savu tēvu Pēteri Priedīti (1912-2005), viņa kolēģiem skārda darbos un tuvākajiem kaimiņiem toreizējā Krogus, tagadējā Straumes ielā Augustu Ķiploku (1902-1995) un Kārli Apini (1892-1974) zina stāstīt Viesturs Priedītis.
Šosestdien Valmieras pilsētas, Kocēnu un Burtnieku novadu gidi papildinās zināšanas par Valmieras un apkārtējo novadu tūrisma piesaistes objektiem. Apmācības notiks Valmieras Tūrisma informācijas centra rīkoto Valmieras gidu kursu ietvaros. Šoreiz jau sertificētie gidi detalizētāk izzinās Burtnieku muižas parka un Zilākalna noslēpumus, kā arī padziļināti iepazīsies ar Valmiera Sv. Sīmaņa baznīcas vēsturi un kultūrvēsturiski nozīmīgiem mākslas priekšmetiem.
Kā jau informējām, pilsētā plānota divu jaunu veikalu būvniecība. Sloku ielā 4, pretim tirdzniecības namam „Kurši”, top dārza un meža tehnikas centrs „Sils”, ko būvē „R.K.C.F. Renesanse. Objektu paredzēts nodot ekspluatācijā šā gada augustā.
KRISTĪNE ZEMĻICKA-BRĀLĒNA ir gan skolotāja Valmieras Valsts ģimnāzijā un Valmieras Mākslas vidusskolā, gan pašnodarbināta māksliniece, kas rada dažāda veida grafisko dizainu, apglezno porcelāna traukus, flīzes, vada kursus pieaugušajiem un radošās darbnīcas. Par spīti aizņemtībai viņa ir lieliska mamma divām meitām un sieva, velta nedalītu uzmanību kopīgām ģimenes aktivitātēm.
GVIDO BRENNERIS. Toreizējās Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolas skolnieks no pirmās līdz vienpadsmitajai klasei, absolvents. Caur un cauri valmierietis, kurš jau sen un stingri noskaņojis sevi savulaik Kveldes dziedātajā toņkārtā: savā zemē saknes dzīt... Bet līdz Valmieras Zemessardzes 22. kājnieku bataljona komandiera amatam, kurā viņš stājās 2014. gada 10. jūlijā, un pulkvežleitnanta pakāpei noiets garš sevis pilnveidošanas ceļš. Studijas Aizsardzības akadēmijā, pirmssagatavošanās kursi Baltijas Aizsardzības koledžā, pēc tam desmit mēneši šajā militārā dienesta virsniekam nozīmīgajā mācību iestādē Igaunijā. Pabūts NATO miera uzturēšanas misijās multinacionālo vienību sastāvā Bosnijā-Hercegovinā, Kosovā.
Slavenais dēkainis
Kurš gan no mums bērnībā nav lasījis par slaveno grāfu Minhauzenu jeb Hieronīmu fon Minhauzenu no Bodensverderas — 18. gadsimta Eiropas un varbūt pat visas pasaules sava laika vislielāko melsēju? Brīvkunga pirmais piedzīvojums Vidzemē, protams, ir tas, kurā viņš «briesmīga puteņa ceļā pārsteigts», spiests pārnakšņot klajā laukā, ierušinoties sniegā, pirms tam piesējis zirgu pie mieta gala, kas turpat pagadījies blakus. Nakts otrā pusē uznākušais straujais atkusnis sniegu nokausē, un nākas pamosties Liepupes baznīcas durvju priekšā. Savu lepno šķimeli (šķirnes zirgu), kas zviedz un spārdās, piesiets pie baznīcas torņa krusta, viņš atkal dabū rokā, ar pistoli pāršaujot tā pavadu! Jā, tornis pieder tai pašai baznīcai, kurā drošsirdīgo un attapīgo Minhauzenu drīz vien salaulās ar skaisto Duntes muižas mantinieci Jakobīni fon Duntenu.
Par to, ka dažos mēnešos gandrīz jau iztērēta visa nauda, kas valsts budžetā šim gadam bija iedalīta neparedzētiem gadījumiem, ir satraukušās daudzas pašvaldības. Šķiet, ka arī Valmieras, jo tieši no šīs naudiņas parasti sedz zaudējumus, kas pašvaldībām rodas no ledus nepareizas kušanas, projām iešanas un citiem ar paliem vai plūdiem radītiem zaudējumiem. Teiksit, ka šopavasar taču vismaz Gaujā pat ledus iešanas nebija, kur nu vēl plūdi un upes iziešana no ierastās gultnes. Tur jau ir tas trakums, ka arī plūdu nebūšana pilsētai būs radījusi ne jau mazos zaudējumus.