Beverīnas ūdeņu vides biedrības konkursa «Mans veidotais Beverīnas ūdeņu krasts» pieteiktie objekti tika apsekoti saulainā sestdienā, 28. jūnijā. Apsekošanā piedalījās biedrības biedri, Beverīnas novada deputāti, kā arī novada iedzīvotāju pārstāviji un biedrības atbalstītāji. Katrā ziņā mašīnu kolonna, braucot no viena objekta uz citu, bija iespaidīga. Tas, protams, priecina, jo biedrības mērķu atbalstītāju skaits aug. Biedrības dibināšanas idejiskais pamats ir vides labiekārtošana visos mūsdienās iespējamajos veidos. Tāpēc katra dalībnieka spējas tika vērtētas nevis mūsdienās ierastās konkurences gaisotnē, bet savstarpējā — solidārā noskaņojumā. Tautas iecienītā dzejnieka Jāņa Raiņa teiciens «Ikkatram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek» šādā noskaņojumā izpaudās mūsu paveiktajos un vēl turpmāk plānotajos pasākumos.

Pirmajā jaunā sasaukuma Burtnieku domes sēdē deputāti priekšsēdim ievēlēja divas vietnieces. Nu palikusi tikai viena — ALEKSANDRA LOČMELE. Viņai tagad, tīri teorētiski ņemot, nesamais dubults. Kā ar to var vai nevar tikt galā — par to šī saruna.

Kādu laiciņu neesmu bijis kempingā Ezerpriedes, kaut arī ar tā saimnieci ik pa laiciņam saskrienamies kādā ar Burtnieku novada tūrisma lietām saistītā pasākumā. Viņpiektdien Burtniekam oficiāls inspekcijas brauciens uz Ezerpriedēm. Laiciņš šai vasarai netipiski jauks, ZANE JĒGERE ar savu labestīgo smaidu uzņem ciemiņu un labprāt gatava visu pastāstīt un izrādīt savu saimniecību.

Droši vien lielākā daļa lasītāju vēl labi atceras ne tik senos laikus, kad televīzija, radio un arī mūsu pasta kastītes pārpildīja dažādu politisko spēku reklāmas. Bija jācīnās par vietām Eiropas Parlamentā. Pavisam drīz mēs to piedzīvosim atkal — 4. oktobrī notiks 12. Saeimas vēlēšanas.

Nupat izskanējusi informācija, ka pensionāri septembrī rīkos mītiņu, lai aizstāvētu savas tiesības. To, ka sabiedrība noveco, mēs zinām. To, ka gados veco Latvijā ir vairāk nekā jauniešu, kam iesaistīties darba tirgū, un bērnu, kas Latvijai vien vārdos ir lielākā vērtība, arī. Un vēl zinām to, ka oktobrī būs jāvēl jauna Saeima. Pilsētā un laukos satiktie pensionāri, kas dzīvo ar niecīgiem mēneša ienākumiem, kuru pensijas tiešām ir nepiedodami zemas, saka, ka politiķiem vairs nemaz netic un uz vēlēšanām neies.

Valmieras teātris valstī ir viens no labākajiem pēc visiem rādītājiem — ļoti spēcīgs aktieru sastāvs, daudzveidīgs repertuārs, par ko saņemtas Spēlmaņu nakts gada balvas, un tas liecina, ka šajā ziņā viss ir kārtībā. Protams, tehnoloģijas dažkārt netiek līdzi iecerēm un teātra labajām ambīcijām, un tā ir viena no lietām, kas nākotnē būtu jārisina, raugoties Eiropas Savienības fondu plānošanas virzienā. Siltināšanas programma reāli tiek plānota, labi, ka teātrim ir jauna ēka, jo vēsturiskās būves ir ļoti grūti nosiltināt. Šajā ziņā tā ir iespēja šo projektu veidot un konkrētajā virzienā strādāt. Domāju, ka stratēģiski tas ir ļoti svarīgs projekts, kuru īstenojot izdosies iegūt teātra energoefektivitāti, kā arī fasādes jauninājumus.

«Jā, dejošanas sezonai esam pielikuši punktu, tomēr viss turpinās — otrdien vienpadsmitos rītā jau bijām mēģinājumu zālē, jo labprāt atsaucamies pilsētas pasākumiem. Kad sezonas beigās ar vecākiem šķīrāmies uz vasaras brīvlaiku, viņi pat pārjautāja: vai tiešām nekur vairs nebūs jāuzstājas, jo tik ierasti tas ir. Un mani sešgadīgie, septiņgadīgie un 7. — 9. klases kolektīvs sestdien vienos pusdienlaikā uz Valmieras pilsētas svētku Centrālās skatuves ar pusstundu garu uzstāšanos aizsāks Valmieras un tās apkārtnes amatierkolektīvu koncertprogrammu,» stāsta Valmieras Jaunatnes centra «Vinda» deju kolektīva Liesmiņa ilggadējā vadītāja LIANA OZOLIŅA.

Pašlaik kārtējās kaislības uzvirmojušas ap valstij piederošās bankas «Citadele» jeb bijušās «Parex» bankas pelnošās daļas aktualizēto pārdošanu. Kā zināms, Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis ar banku biznesu nenodarbojas — tas neesot demokrātiski, it īpaši gadījumos, ja dalībvalsts ir jauna, tādēļ šogad ir pienācis laiks Latvijai pildīt solījumu pārdot banku «Citadele», kāds tika dots krīzes laikā.

Viņdien piezvanīja viens no mūspusē čaklākajiem un nesavtīgākajiem Jāņiem. Viņam ikdienā biežāk sanāk maisīties pa lielākiem un mazākiem celiņiem Vaidavas pusē, tur, kur agrāk Valmieras rajons ar Cēsu rajonu kopā stiķējās. Valmierieši kopš sākta gala bijuši svarīgāki, tāpēc Inčukalna šosejas malā gadu desmitiem par iebraukšanu rajonā ziņoja pamatīgs dzelzsbetonā mūrēts uzraksts Valmieras rajons. Pie tā ļaudis, dažādās viņiem svarīgās reizēs garām braukdami, bildējās i tajos laikos, i šajos. Tā teikt, zīmīga, pat vēsturiska vieta.

ILZE ANDERSONE dzimusi, augusi un skolojusies Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā absolvējusi mežsaimniekus, bet jau 21 gadu par savu pilsētu viņa sauc Valmieru: „Par studijām bija klasiskais variants ar atmešanas metodi. Mamma strādāja akadēmijas laboratorijā, tēvs — zinātniskais līdzstrādnieks. Vienīgā skāde, ka nedzīvoju kopmītnēs, tā varbūt neizbaudot visu, kas saistās ar studentu dzīvi. Bet to pilnībā kompensēja ārpusstudiju dzīve akadēmijas TDA Kalve.”