Aivars Ustups

Vēsais rīts vakar nedaudz bija pieklusinājis rosību Valmieras tirgū. Tirgotāji, jau iepriekšējā vakarā sagatavoto un sašķiroto produkciju saveduši un  pie āra galdiem izlikuši, ik pa brītiņam steidza kaut ko piesegt vai atsegt, lai salu mazāk izturošā prece pārāk ilgi nestāv vaļā.

Septembra nogalē Rīgā ar konferenci noslēdzās Igaunijas, Latvijas un Krievijas Pārrobežu sadarbības programma 2007. — 2013. gadam. Tā bija veidota Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta ietvaros ar trīs prioritāriem virzieniem: sociāl­ekonomiskās attīstības veicināšana, valstu kopīgie izaicinājumi, cilvēku savstarpējās sadarbības veicināšana.

Gudrā grāmatā teikts, ka nav izdibināmi nedz zivju ceļi ūdeņos, nedz putnu — gaisā, tomēr ir cilvēki, kas ik rudeni meklē kaut kādas sakarības putnu uzvedībā.   Mēģinām saprast, kādēļ laikā, kad liela daļa putnu dodas pārlidojumos uz siltajām zemēm, citi rosās, lai aukstumu pārlaistu tepat.

Kaugurieši noteikti ir pamanījuši celtnieku rosību, kas nu jau divus mēnešus valda pie Kauguru kultūras nama. Var teikt, ka nams uzpošas diezgan apaļas jubilejas pasākumam.

Jau esam informējuši, ka arī Latvijas Arheologu biedrība ir iedibinājusi tradīciju nosaukt Gada arheoloģisko pieminekli. 2015.gadā par tādu izraudzīta Riņņukalna apmetne un tās tuvumā esošais upurakmens. Pavasarī arheologi rīkoja savas Gada pieminekļa vietas sakopšanas talku, bet pagājušajā sestdienā Vecates pagasta kultūras centrā bija saaicinājuši ieinteresētos uz tam veltītu publisku lekciju.

Trešdien Valmieras integrētajā bibliotēkā notika Sergeja Moreino vadītās literāro tekstu tulkošanas meistardarbnīcas «Valmieras perfomance» noslēguma pasākums. Šo meistardarbnīcu  ieinteresētajiem (bija pieteikušies 8) no Valmieras un citām Vidzemes vietām bibliotēka bija sagādājusi  sadarbībā ar  Europe Direct informācijas centru Valmierā, kas sniedza finansiālu atbalstu.

Lai arī daži teic, ka pārāk pakļaujamies ES un Briseles  ierēdņu dažādajām prasībām, septembri par vislabākās pārtikas mēnesi latvieši ir uzskatījuši jau gadsimtiem. Tādēļ vakar pārdevēji un pircēji Valmieras tirgū septembra izsludināšanu par starptautisko bioloģiskās pārtikas mēnesi atzina kā par nelielu humora piedevu pietiekami nopietnajam rudens ražas laikam.

«Ziemeļvidzemes rezervāts acīmredzot patiešām ir īpaša vieta dabai draudzīgiem cilvēkiem, ja esam šeit sapulcējušies tik kuplā skaitā,» secināja Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) speciāliste  Ivita Ģērmane, Salacgrīvā dabas izglītības centrā «Ziemeļvidzeme» sagaidot UNESCO Asociēto skolu projekta semināra un nevalstisko organizāciju foruma dalībniekus. Tās dienas pamattēma, kas caurvija gan runas, darbošanos radošās darbnīcās, diskusijas, gan iepazīšanos ar dabas izglītības centru, — «Mācīšanās un mācīšana ilgtspējīgai nākotnei: vides izglītība sabiedrības attīstībai un personības pilnveidei».

Sēdē, kad par kandidātu novada domes priekšsēdētāja amatam tika nosaukts SANDRIS BRĀLĒNS, viņš minēja prioritātes, kādās iecerējis novadu attīstīt: sadarbība ar Valmieru; dienestu rīcības koordinēšana; patstāvība pagastiem; latviskā dzīvesziņa. Šoreiz par katru no iecerēm izvērstāk.

Nosarkstošais rudens šajās atkal saulainajās dienās tirgū ierodas ar sārtām ogām. Vislielākais  šobrīd ir brūkleņu piedāvājums ar pat diezgan atšķirīgu cenu uz attālākiem galdiem. Kamēr vairums prasa 1,50 eiro pa brūkleņu litru (dažviet manīju pat cenu zīmi ar 1,70 eiro, bet varot kaulēties), Ritma nolaidusi uz 1 eiro.  Lai nu citi neņemot ļaunā, bet vīrs Agris aizvedis uz tādu mežu, kur salasījuši sešus spaiņus. Ritma pati vismaz četrus, bet vīrs vien divus un arī tad pukstējis, ka muguru vairs nevar atliekt. Kad nu tāds daudzums, bez zemākās cenas neizpārdošot. Bet brūklenes svaigas, var tiešām ticēt, ka vien iepriekšējā dienā lasītas.

Daudzās Eiropas valstīs jau agrāk konstatēta parastā oša (Fraxinus excelsior) un radniecīgā šaurlapu oša (Fraxinus angustifolia) audžu bojāeja, nu tā atnākusi arī līdz Latvijai.

Jaunais mācību gads ir pienācis arī pie «Vecupīšu» sliekšņa Kocēnu novadā, kur jau vairākus gadus  mājo Dabas izglītības centrs. Par šogad iespēto un  jaunākajiem piedāvājumiem jautāju šī centra dabas izglītības darba speciālistei BAIBAI LĪVIŅAI – JAROHOVIČAI.

Gluži kā uz teijāteru skatuvēm, kur savus  uznācienus sagaida kā galvenie varoņi, tā otrā plāna aktieri, nu arī tirgū diži uznāk saules smaidus iekrājušie āboli, sārtu brūklenīšu pavadībā. To cenas šobrīd svārstīgi taustošas. Tā lētākus ābolus varot nopirkt, kad iepriekšējā dienā niknāks  vējš purinājis, jo bezlietus laikā, ilgi nepadzērušās, ābeles steidzot no augļiem atvadīties.

Šī vasara neierastāku izjūtu cienītājiem piedāvā ne vienu vien citus gadus nepieejamu iespēju. Piemēram, šobrīd ūdens līmenis Gaujā ir tik sekls, ka var izbrist cauri vai visai pilsētai, pat neizkāpjot no upes. Viendien arī es bridu no Vanšu tilta pret straumi augšup līdz pat Stāvo krastu krācītēm. Ne jau gluži tāpat, bet kaut vai gribētos atrast vizuļus un citus mānekļus, ko pavasara pusē Gaujā spiningojot pie baļķēniem un čakārņiem esmu atstājis. Brienot dažus pat atradu. Gan ne savējos, bet citu pazaudētos...