Andis Sedlenieks

Pēdējā laikā aizvien aktuālāka kļūst diskusija par nepieciešamību noteikt ierobežojumus jaunu un vecu nelielu politisko spēku jeb tā dēvēto sīkpartiju darbībai, apgalvojot, ka šādi politiskie spēki, kuri top neilgi pirms vēlēšanām un iebrauc Saeimā ar populistisku saukļu palīdzību, grauj valsts politisko stabilitāti, aizstāv kādas savas vai pat valsts ienaidnieku intereses utt. Tādēļ teiksim nē sīkpartijām, noteiksim aizvien augstākas barjeras biedru skaitam, iekļūšanai Saeimā un virknei citu politisko aktivitāšu.

Pagājušajā nedēļā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vadītāju sammitā Briselē tika panākta vēsturiska vienošanās ar mērķi novērst Lielbritānijas aiziešanu no savienības. Britiem, kuriem vēl kopš Dzelzs lēdijas Mārgaretas Tečeres laikiem tāpat ir virkne privilēģiju ES, bija tā apnikuši Briseles centieni ietekmēt un regulēt viņu iekšpolitiku, ka pārējai Eiropai tika izvirzīts būtībā ultimāts — vai nu būtiskas reformas, vai arī mēs aizejam.

Politiski ekonomiskās kaislības bieži līdzinās Ēzopa, Lafontēna un citu klasiķu fabulām, piemēram, kā turpmāk aprakstītajā gadījumā, kur notikumi gan attiecas galvenokārt uz Krieviju, Poliju un Ukrainu, taču tiem ir tieša saistība arī ar Latvijas ekonomikai ļoti nozīmīgo tranzīta nozari.

Pagājušajā nedēļā plašu rezonansi izraisīja Lielbritānijas televīzijas BBC veidotā filma — versija par Trešo pasaules karu, kas izceļas pēc Krievijas iebrukuma Latvijā vai pareizāk — pēc tam, kad Krievija nolemj atbalstīt promaskaviskos separātistus Latgales lielākajā pilsētā Daugavpilī.

Pēc ilgākām ja ne gluži ciešanu, tad saspringtu politisku cīkstiņu nedēļām beidzot Latvijai ir tapusi jauna valdība, kuras apstiprināšana Saeimā vairs palikusi tikai formalitāte. Lai arī valdības sastāvs personāliju ziņā lielā mērā ir tas pats vecais, premjers ir cits un no citas partijas, kaut gan Māra Kučinska gadījumā nav skaidrs, cik vispār ir iespējams runāt par partijisko piederību, bet cik — par sadarbību starp pieredzējušu politiķi un politisko spēku.

Iepriekšējās nedēļas nogalē Latvijas iedzīvotājiem bija iespēja uzzināt daudz jauna un interesanta par vadošu darbinieku personiskajām attiecībām ar naudu tādā iestādē kā Valsts ieņēmumu dienests (VID). Un, ja var ticēt sabiedriskajai televīzijai (bet šajā gadījumā nav īpašu iemeslu neticēt), minētās attiecības ir, teiksim tā, visai savdabīgas.

Šajā un iepriekšējā nedēļā Latvijā tiek pieminēts tā dēvētais Barikāžu laiks — vēsturiski notikumi un, ļoti ticams, pati varonīgākā lappuse latviešu tautas un Latvijas valsts jaunāko laiku vēsturē, jo būtībā tieši Barikāžu laiks noteica visu turpmāko notikumu gaitu atjaunotajā Latvijā.

Virkne Eiropas pilsētu Vecgada vakara svinību laikā piedzīvoja masu vardarbības vilni, «ārvalstu izcelsmes» jaunu vīriešu grupām uzbrūkot galvenokārt sievietēm. Piedevām vēl laikā, kad sociālos tīklus pārpludināja ziņas par migrantu īstenoto vardarbību un radīto haosu, vietējā policija izlikās, ka nav noticis nekas ārkārtējs, savukārt plašsaziņas līdzekļi notikumus Ķelnē ignorēja vai centās noklusēt.

Jaunais gads Latvijas politikā sākās ar ziņu, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir nopietni ķēries pie jaunās valdības veidošanas procesa un ir gatavs jau drīzumā pats nosaukt nākamo premjera amata kandidātu, ja jau partijas nespēj nonākt pie kopsaucēja. Līdz ar to pastāv cerības, ka Latvija beidzot varētu iegūt jaunu valdību, kura gan daudz neatšķirsies no vecās, kas turpina darboties, taču risina tikai tehniskus aktuālos jautājumus.

Savdabīgas ironijas dēļ viens no būtiskākajiem jautājumiem, kuru nāksies risināt nākamajai valdībai, lai kas arī atrastos tās priekšgalā, un no kura lielā mērā būs atkarīgs kā politisko spēku sadalījums valstī tālākā nākotnē, tā, īpaši nepārspīlējot, arī visas Latvijas valsts pastāvēšana, — bēgļu jautājums, paradoksālā kārtā sarunu par jaunās valdības veidošanu laikā tikpat kā netiek aizskarts. Arī bez bēgļiem pietiek nepatīkamu lietu — kamdēļ vēl vairāk sarežģīt situāciju?

Šīs nedēļas sākumā lielu daļu sabiedrības pārsteidza valsts premjerministre Laimdota Straujuma («Vienotība»), paziņojot par atkāpšanos no amata. Iespēja, par kuru tika runāts tik sen, ka daudzi vairs vienkārši neticēja premjeres demisijai, beigās izrādījās negaidīta un pārsteidza publiku nesagatavotu. Arī amati (vai pareizāk — personālijas) vecajā jaunajā valdībā nav sadalīti, tamdēļ vēl kādu laiciņu premjera krēslam būs iepriekšējā saimniece, kas gan šajā gadījumā nav galvenais.

Paralēli tradicionālajiem ķīviņiem par nākamā gada budžeta apstiprināšanu viens no aktuālākajiem Latvijas politiskās dienaskārtības jautājumiem ir par iespējamo Laimdotas Straujumas («Vienotība») vadītās valdības krišanu. Nekur īpaši zemu nokrist valdība gan nevar — to jebkurā gadījumā nāktos veidot tiem pašiem politiskajiem spēkiem, varbūt vienīgi papildinot savas rindas ar kādu no mazākajiem brāļiem — Saeimas opozicionāriem, tomēr personas daudzos amatos būtu citas.

Pēdējās nedēļās Latvijā virmo politiskas un arī ekonomiskas kaislības apkārt nacionālajai lidsabiedrībai airBaltic, kuras galvenais akcionārs ir Latvijas valsts ar 99,8% akciju.

Latvijas Republika šo savu dzimšanas dienu atzīmē divējādās noskaņās. No vienas puses mēs jau faktiski atrodamies pēc trim gadiem gaidāmo valsts simtgades svinību noskaņās, sākot apkopot līdzšinējo veikumu un kaļot nākotnes plānus, kamēr no otras — Eiropā un pasaulē valdošā nedrošība ietekmē arī mūs.

Latvijas Republikas Saeima vakar pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja 2016. gada valsts budžeta projektu, kura ietvaros par prioritārām ir atzītas valsts iekšējā un ārējā drošība, kā arī veselības aprūpe un izglītība. Politiķu un nozaru pārstāvju viedokļi par to, kas un kādēļ būtu uzskatāms par prioritātēm, gan ir visdažādākie, tomēr kāds nebūt kompromiss beigās ir panākts un Saeima virzās pretim valsts budžeta apstiprināšanai.

Pagājušajā nedēļā Latvijas publiskajā telpā kārtējo reizi aktualizējās demogrāfijas jautājums, plašsaziņas līdzekļiem norādot uz jau labu laiku zināmo faktu, ka mūsu (latviešu) jau tāpat ir maz, kļūst tikai mazāk, un ilgi tā neturpināsies, kā arī atgādinot — amatpersonas nedara praktiski neko katastrofas novēršanai, drīzāk jau pretēji.

Pēdējo mēnešu laikā augsta līmeņa amatpersonas daudz runā par draudiem Latvijas nacionālajai drošībai, tajā skaitā ne tikai militārajā, bet arī ekonomiskajā ziņā. Aizvien biežāk gadījumos, kad interesi par kādas Latvijas tautsaimniecības struktūras iegādi izrāda potenciālie pircēji no Krievijas, tiek piesaukta jau pieminētā nacionālā drošība un likti pat ne sprunguļi, bet pamatīgi baļķi iespējamo pircēju ceļā.

Latvija pašlaik virzās pretim kārtējai teritoriālajai reformai, par kuru gan pastāv tikai ļoti aptuvena skaidrība un kas izraisījusi vispretrunīgākos novērtējumus. Pārkārtojumus ir ierosinājis vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards (NA), piedāvājot divus modeļus, kuru ietvaros līdz 2021. gadam vajadzētu pāriet vai nu uz 49 novadiem un deviņām lielajām pilsētām, vai arī izveidot 29 sadarbības teritorijas ap tā dēvētajiem reģionālās attīstības centriem.

Kamēr uzmanības centrā atradās bēgļi un Sīrija, Latvijas Republikas Saeima klusi un bez trokšņa noraidīja grozījumus likumā «Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu».

Šīs nedēļas sākumā televizoru ekrānos varēja vērot ainas, kuras vēl PSRS laika posmu piedzīvojušiem cilvēkiem nešaubīgi lika atcerēties gadus trīsdesmit un vairāk senu pagātni. Divu lielvalstu – ASV un Krievijas – prezidenti Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) sacentās diplomātijā un daiļrunībā, cenšoties pārliecināt citu pasaules valstu vadītājus, ka tieši viņu viedokļi virknē jautājumu ir vienīgie pareizie, savukārt satelītvalstu līderi centīgi piebalsoja, slavējot savējos un peļot svešos.