Andis Sedlenieks

Uz Eiropas Savienību (ES) turpina plūst bēgļi, un aizvien aktuālāks kļūst jautājums, par kuru sākotnēji tika mēģināts nerunāt – bēgļu krīzes ietekme uz ES nākotni. Ja nekas nemainīsies, tad ieceļotāju būs daudz, lai neteiktu, ka ļoti daudz. Tā dēvētā ES ārlietu ministe Frederika Mogerini ir minējusi skaitli –12 miljoni cilvēku, Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans – 30 līdz 35 miljoni, bet atsevišķi eksperti (gan saistīti ar ir izteikti nacionālām aprindām dažādās Eiropas valstīs) – pat 50 un vairāk miljoni cilvēku.

Pēdējo dienu laikā vairāki Latvijas proeiropeiskie politiķi ir iedarbinājuši smago artilēriju attiecībā uz jautājumu par nepieciešamību uzņemt bēgļus. Savukārt smagā artilērija Latvijā jau pēdējos vairāk nekā divdesmit gadus sastāv tikai no diviem apgalvojumiem: ja mēs to neizdarīsim, tad pirmkārt — Eiropa mums nedos naudu (agrāk teica vienkāršāk — Eiropa to nesapratīs), un otrkārt — atnāks krievi.

No plašsaziņas līdzekļu pirmajām lappusēm nepazūd bēgļu tēma, kas vairāk nekā aktuāla kļuvusi arī Latvijai, jo mums vārda tiešā nozīmē tiek uzspiesta bēgļu uzņemšana, ignorējot atšķirības starp bēgļiem un ekonomiskajiem imigrantiem, bet Latvijas oficiālās diplomātijas bezzobainība šajā jautājumā draud valstij ar katastrofu nākotnē.

Uz Eiropu turpina plūst bēgļu straumes kā no Āzijas un Āfrikas valstīm, tā karadarbības plosītajiem Tuvajiem Austrumiem, sasniedzot apmērus, kādus kontinents nav pieredzējis kopš Otrā pasaules kara laikiem. Daudziem nokļūšana Eiropā tiešām ir pēdējā cerība, un daudzi no bēgļiem arī atklāti vai klusībā tieši Eiropu vaino par viņu dzimtenes piemeklējušajām nelaimēm. Galu galā tieši eiropieši bija tie, kas vētraini atbalstīja dažādu režīmu gāšanu, un tagad mums, tostarp arī Latvijai, vienkārši tiek piestādīts rēķins par bezatbildīgiem lēmumiem.

23. augusts – Molotova un Ribentropa pakta parakstīšana – ir traģiska diena Latvijas valstij, tomēr tieši šajā dienā pirms gandrīz divdesmit gadiem ar milzu entuziasmu sākās arī Latvijas valsts atjaunošana. Šodien šis entuziasms ir acīm redzami noplacis, jo iznākums, bieži piesauktie brīvais tirgus un demokrātija, jūtami atšķiras no cerētā, lai gan vainojami pie tā lielā mērā esam mēs paši.

Pagājušajā nedēļā milzu ažiotāžu izraisīja ziņa, ka Krievijā gatavojas veikt dzelzceļu līniju uz Latviju remontu, kamdēļ uz pāris mēnešiem samazināsies kravu plūsma uz Latvijas ostām. Pār virknes amatpersonu galvām pēkšņi nāca apskaidrība, ka gadījumā ja šāda Maskavas rīcība ir politiski motivēta (par ko Latvijā šaubās retais) un Krievijas tranzītkravu apjomi strauji ies mazumā ilgtermiņā, nopietnas problēmas gaida ne tikai Latvijas tranzīta nozari, bet pat visu valsts ekonomiku kopumā. Šprotu importa aizliegums uz šāda fona pat nebūs problēma, bet tā – sērkociņš.

Iepriekšējās nedēļas nogalē Latvijā notika vienlaikus politiska un ekonomiska rakstura zemestrīce — dēļ aizdomām par liela mēroga kukuļņemšanu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) arestēja viena no nozīmīgākajiem valsts uzņēmumiem — Latvijas Dzelzceļa (LDz) valdes priekšsēdētāju Uģi Magoni. Tā kā šāda līmeņa amatpersona ir arī politiska figūra, sazvērestību teoriju cienītāji nekavējoties metās meklēt arī aresta politiskos zemtekstus, it īpaši ņemot vērā faktu, ka no darba U. Magone tika atbrīvots nekavējoties, vēl pirms tika publiski paziņoti viņa aresta iemesli.

Šīs nedēļas sākumā vētrainas diskusijas izraisīja informācija, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) paralēli jaunajam pedagogu darba samaksas modelim strādā pie grozījumiem, kas nosaka, ka vidusskolas klasi var atvērt, sākot no 12 skolēniem, un pēc šī modeļa ieviešanas pašvaldībām varētu nākties slēgt aptuveni 80 vidusskolas

Virknē sociālo zinātņu pastāv tāds jēdziens kā «kokona sindroms». Ar šiem vārdiem tiek saprasta labprātīga norobežošanās no iepriekš pierastām nodarbēm, tostarp izmantojot jauno tehnoloģiju iespējas.

Situācija vienkārša un ikdienišķa – cilvēks iebraucis Rīgā kādās tur darīšanās, bet starplaikā iegriezies nelielā krodziņā tā kā pusdienas paēst, tā kā kādu alus kausu iedzert un laiku nosist.

Publiskajā telpā ik pa brīdim izskan atgādinājumi, ka Latvijai šogad nāksies piedzīvot vai nu nodokļu paaugstināšanu, vai izdevumu samazināšanu, vai, visticamāk, abus šos procesus. Jautājuma sistemātiska cilāšana liecina, ka sabiedrība tiek mērķtiecīgi gatavota šādam solim, jau iepriekš apgādājot to ar skaidrojumiem, kamdēļ pie varas esošā koalīcija nepildīs vai nebūs spējīga izpildīt priekšvēlēšanu solījumus.

Latvijas politiskajā vidē joprojām turpinās skandalēšana par bēgļiem, kuru solidāra uzņemšana pašlaik tiek uzskatīta par visu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu pienākumu. Argumenti, ka mūsu valstī arī bez šīs publikas dzīvo procentuāli vairāk «bēgļu» (nepilsoņu, kurus plašākā nozīmē var uzskatīt par ekonomiskajiem bēgļiem) nekā jebkurā citā ES dalībvalstī vai ka tādu lērumu bēgļu, kādu mums cenšas uztiept, Latvijai vienkārši nav kur likt, nevienu neinteresē.

Vakar pēdējo dienu amatā aizvadīja Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš jau ir iegājis vēsturē kā pirmais no mūsu valsts vadītājiem, kas pats atteicies kandidēt uz otro termiņu prezidenta amatā. Nekādas revolucionāras darbības šajā amatā aizejošais prezidents nav veicis, ja neskaita atteikšanos no viņam nevajadzīgām mantiskajām privilēģijām, tamdēļ vēstures annālēs, visticamāk, tiks ierakstīts tieši abu šo faktu dēļ.

Tā arī nespējot vienoties ar starptautiskajiem aizdevējiem par parādu problēmas atrisināšanu, Grieķijas kreisā valdība izsludināja referendumu par to, vai valstij jāpieņem tai izvirzītais faktiski ultimāts — reformas apmaiņā pret jauniem kredītiem. Referendums ir paredzēts 5. jūlijā, taču kārtējā maksājuma termiņš bija vakardienas, 30. jūnija, pēdējā minūte. Attiecīgi, ja nav noticis kas neparasts, patlaban Grieķija jau oficiāli ir maksātnespējīga.

Krievijas tirgus kārtējo reizi ir slēgts Latvijas šprotēm, un šis fakts ļāvis izvērsties politiķiem. Atsevišķi asprāši pat aizdomājušies līdz tam, ka vajadzētu aizliegt krievu degvīna importu un dzeršanu, bet nu tas vairāk humoram. Savukārt, kas attiecas uz pašām šprotēm, tad problēma diemžēl ir ne tikai Krievijas politikā, bet arī mūsu pašu eksporta saimniecībā.

Līdz ar Raimonda Vējoņa ievēlēšanu par Latvijas Valsts prezidentu vakanta ir kļuvusi aizsardzības ministra vieta, kas «pēc noklusēšanas» un koalīcijas līguma pienākas Zaļo un Zemnieku savienībai (ZZS). Partija uz vakanto posteni ir izvirzījusi Raimondu Bergmani, pret kuru principā nav iebildumu arī koalīcijas partneriem — «Vienotībai» un Nacionālajai apvienībai. Valdošajā koalīcijā pret lietām, kas atrodas partneru pārziņā, parasti nav nekādu īpašo pretenziju, ja vien, protams, nav sākušies politiski mantiski satricinājumi un pienācis laiks skatīties pēc jauniem koalīcijas partneriem.

Pēdējās dienās plašu ažiotāžu ir izraisījis Krievijas tā dēvētais «melnais saraksts», kurā iekļauti arī pieci Latvijas politiķi, kam liegta iebraukšana Krievijā. Pa visu Eiropu sarakstā ir savākusies laba kompānija, kā pieņemts teikt, un atrašanās šādā sabiedrībā pavisam noteikti nedara kaunu. Tomēr stāsts ir nevis par nelietīgajiem moskaļiem, bet gan par to, ka šāda saraksta esamība tā dalībniekiem izrādījās pilnīgs pārsteigums vai vismaz tika par tādu nodēvēta.

Vairs pavisam nedaudz laika atlicis līdz kārtējām Latvijas prezidenta vēlēšanām, kurās pašreizējais prezidents Andris Bērziņš izlēmis nekandidēt, visticamāk, pieticīgo izredžu tikt ievēlētam dēļ. Uz viņa krēslu un apartamentiem Rīgas pilī pašlaik ir četri pretendenti, un domājams, ka augstā amata tīkotāju daudzums ar šo skaitli neaprobežosies.

Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā (ES) ir kā spogulī izgaismojusi veselu virkni aspektu, kas uzskatāmi liecina gan par visas ES problēmām, gan par to, ka daudzos gadījumos mēs pa Eiropas ceļu soļojam pilnīgi šķērsām un brīžiem pat ne tajā virzienā.

Iepriekšējās nedēļas nogalē daudzi Latvijas iedzīvotāji, kurš ar pārsteigumu, kurš ar sašutumu, secināja, ka valstī ar vērienu un bez valsts tiešas līdzdalības tiek atzīmēts 9. maijs. Dienas garumā tikai Rīgā dažādos pasākumos piedalījās ap 220 tūkstošiem cilvēku, bet socioloģiskās aptaujas liecina, ka daļā bijušās PSRS, it īpaši Krievijā, 9. maijā svinēto Uzvaras dienu par saviem svētkiem uzskata 52% rīdzinieku. Puse valsts galvaspilsētas iedzīvotāju. Vēl bija mazāka mēroga pasākumi Liepājā un Daugavpilī, pusoficiālas un neoficiālas sanākšanas daudzviet citur Latvijā utt. Var pieņemt, ka vismaz ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju, galvenokārt nelatvieši, taču ne tikai, pieminēja tieši Uzvaras dienu.