Nebeidzamās traģēdijas Vidusjūrā un bēgļu no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem tūkstoši ir noveduši pie tā, ka Eiropas Savienības mērogā jau drīzā laikā tiks lemts par nepieciešamību sadalīt bēgļus starp dalībvalstīm. Par kvotām jeb to, cik lielu skaitu bēgļu uzņemt katrai no valstīm.
Iepriekšējās nedēļas nogalē Armēnijas galvaspilsētā Erevānā svinīgā ceremonijā tika pieminēta 100. gadadiena kopš Osmaņu impērijā notikušās, valsts līmenī organizētās armēņu masu slepkavošanas, kuru Armēnijā un vēl virknē valstu vairāk nekā pamatoti atzīst par genocīdu. Slaktiņu, kurā izdzīvoja tikai katrs ceturtais no Turcijā mītošajiem armēņiem, pie tam izdzīvojušie bija spiesti doties bēgļu gaitās, citādi kā par genocīdu dēvēt vispār nav iespējams.
Drīzumā gaidāmās Latvijas prezidenta un mazākā mērā virknes augstu amatpersonu vēlēšanas kārtējo reizi rada pārdomas par to, cik ierobežotas patiesībā ir mūsu iespējas ietekmēt šos procesus. Šim faktam, cita starpā, nevajadzētu nevienu pārsteigt, ja paraugās plašāk, tad ne mazāk ierobežotas ir arī citādi domājošo iespējas nokļūt pie reālās varas svirām.
Šīs nedēļas sākumā kļuva zināms, ka Latvijas galvenais drošības dienests — Satversmes aizsardzības birojs (SAB) — atteicis trim Saeimas deputātiem izsniegt speciālo atļauju darbam ar valsts noslēpumu, kā arī nolēmis anulēt speciālo atļauju Valsts kancelejas direktorei Elitai Dreimanei. Atšķirībā no E. Dreimanes deputātu vārdi netiek izpausti, paziņojumā vienīgi norādīts, ka viņi ir informēti par šo lēmumu.
Pēdējā laikā vairāki vēlēti politiķi, ieskaitot premjerministri Laimdotu Straujumu, ir veltījuši skarbus vārdus ienaidniekam vārdā birokrātija. Izrādās, birokrāti Latvijā ir tik vareni, ka neļauj pat valsts ietekmīgākajiem politiķiem īstenot viņu labos nodomus. Piedevām vēl atsevišķi īpaši zinoši politiķi ļauj saprast, ka vietējiem birokrātiem esot, kā teiktu tautā, «jumts» Briselē, kuras izpildkomiteja rūpīgi pieskata, lai netiktu darīts pāri tās mazākajiem brāļiem un māsām.
Aizvadītās nedēļas nogalē notika Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) galvenās partijas — Latvijas Zemnieku savienības (LZS) kongress, kuru caurvija runas par to, ka pietiek atrasties otrajā plānā un ir pienācis laiks «ņemt varu». Tiesa, ne uzreiz un nekavējoties, bet pārskatāmā nākotnē — ar šim politiskajam spēkam raksturīgo apdomīgumu.
Pagājušajā nedēļā Saeimā, pagaidām gan tikai līdz komisijām, kas ir sākotnējais likumdošanas posms, nonāca pāris interesantu dokumentu — plāni par civilās aizsardzības pasākumiem krīzes situācijās. Izskatīšanai tika iesniegti divi instrukciju komplekti: vienu iesniedza Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD), bet otru — Iekšlietu ministrija (IeM), kuras padotības iestāde jeb struktūrvienība, cita starpā, ir VUGD.
Latvija strauji tuvojas brīdim, kad Saeimai nāksies izraudzīties augstāko amatpersonu, kura nākamos četrus gadus reprezentēs mūsu valsti starptautiskajā arēnā, kā arī centīsies uzstāties par šķīrējtiesnesi iekšpolitiskajos strīdos — Valsts prezidentu. Un kā vienmēr šādos gadījumos, nākamā Valsts prezidenta vārdu patlaban nezina pat absolūts vairākums Saeimas deputātu.
Tuvojoties 16. martam — leģionāru pieminēšanas dienai, kārtējo reizi raisās diskusijas par gājienu pie Brīvības pieminekļa. Visi argumenti par un pret tiek uzskaitīti jau sazin cik gadus pēc kārtas, tamdēļ tāpat ir skaidrs, ka oficiālā vara 16. martā ieslēgs plati «Eiropa mūs nesapratīs», savukārt patriotiskāk (vai nacionālistiskāk, kā nu kuram labāk tīk) noskaņoto sabiedrības daļu pārstāvošie politiķi nosauks varas nostāju par sejas pietuvināšanu Eiropas vietai, kur mugura zaudē savu cēlo nosaukumu, un dosies gājienā, lai ar kādām sankcijām viņiem arī tiktu draudēts. It īpaši tādēļ, ka draudi nav uztverami nopietni, jo draudēt ir kas viens, kamēr reāli vērsties pret politiķiem, kurus atbalsta ievērojama daļa sabiedrības, — pavisam kas cits.
Iepriekšējās nedēļas nogalē Krievijas galvaspilsētā Maskavā tika nogalināts viens no zināmākajiem Krievijas opozīcijas politiķiem, vētraino 90. gadu cerību simbols Boriss Ņemcovs. Slepkavība izraisīja milzu rezonansi ne tikai Krievijā, radot lielu skaitu dažādu versiju un minējumu, it īpaši tādēļ, ka slepkavību apvij daudz neskaidrību, vēl jo vairāk tādēļ, ka nav atbildes (jācer, ka tikai pagaidām) uz jautājumu, kādi bijuši nozieguma cēloņi.
Latvijā kārtējo reizi uzvirmojušas diskusijas par tautas vēlēta prezidenta nepieciešamību, it īpaši saistībā ar faktu, ka prezidenta, gan ne tautas vēlēta, vēlēšanas vairs nav aiz kalniem. Vienlaikus šīs diskusijas aizēno citu ļoti svarīgu politiskās dzīves aspektu — vajadzību pēc tiešas līdzdalības.
Latvijas plašsaziņas līdzekļos pašlaik nepelnīti maz uzmanības tiek veltīts vēl vienam Eiropas nosacīti «karstajam punktam» — Grieķijai, kurā pašlaik notiek procesi, kas noteiktas apstākļu sakritības gadījumā var sagraut visu eirozonu kā kāršu namiņu, vēl jo vairāk tādēļ, ka Grieķijas jaunā valdība pašlaik darbojas pēc principa: «mums nav ko zaudēt, tikai mūsu važas».
Latvijā nupat uzvirmoja, taču ātri norima kaislības ap pievienotās vērtības nodokļa (PVN) pazemināšanu pārtikas precēm. Neraugoties uz vēlētāju plašu atbalstu šādam lēmumam, valdībā lēma, ka nepieciešams visu atstāt, kā ir, pie tam tika izmantoti apšaubāmi argumenti.
Pa Latvijas Republikas likumdevēja — Saeimas — gaiteņiem pašlaik ceļo plāns ēnu ekonomikas apkarošanai. Atbilstoši dažādām aplēsēm pēdējā — tā ekonomikas daļa, kas netiek uzskaitīta oficiālajā statistikā, — veido 25-30% visas Latvijas tautsaimniecības. Un, tā kā pastāv iespēja, ka ģeopolitiskās situācijas (t.i., attiecību sarežģīšanās ar Krieviju), kā arī eirozonas un Eiropas Savienības problēmu dēļ Latvijas ekonomiku gaida ne tās vieglākās dienas vai pat gadi, Finanšu ministrija un citas atbildīgās iestādes ir sākušas izrādīt patiesu un neviltotu interesi par ēnu ekonomiku. Tā ir iespēja papildināt valsts budžetu, kā arī, ko tur liegties, uzlabot statistiku vai vismaz nepieļaut tās lejupslīdi.
Ka stipro dzērienu lietošana lielākos apjomos nenoved pie laba gala, ir zināms sen, un apzinīgāki ļaudis gadījumos, kad zaļais pūķis ilgākā laika posmā sāk ņemt virsroku nevienlīdzīgajā cīņā, parasti necenšas karot līdz pēdējam malkam, bet gan nozust no karadarbības zonas. Ar zaļo pūķi nereti ir karojušas arī veselas valstis, un pēdējais šādas karadarbības piemērs ir PSRS līdera Jurija Andropova izsludinātais sausais likums. Vismaz teorētiski ļaudīm, kuri šī sausā likuma darbības laikā vēlējās izkarot arī savu personisko karu ar zaļo riebekli, vajadzētu būt atvērtām visām durvīm un bruģētam ceļam uz uzvaru, lai gan praksē ir gadījušās arī situācijas, kad šis pieņēmums neatbilst patiesībai.
Nupat tika publicēti visu laiku lielākās ārvalstīs dzīvojošo Latvijas pilsoņu aptaujas rezultāti, kas liecina — tuvāko piecu gadu laikā dzimtenē varētu atgriezties vien 18% aizbraukušo (kas nenozīmē, ka viņi arī atgriezīsies), kamēr 30% negrasās atgriezties ne pēc pieciem, ne piecdesmit gadiem. Vienlaikus tie ir vismaz 220 tūkstoši cilvēku, tamdēļ jautājums — kā nezaudēt saikni ar vairāk nekā desmito daļu nācijas — nekad nepazudīs no dienas kārtības.
Pēdējā laikā plašu rezonansi izraisījušas diskusijas par Eiropas vienota televīzijas kanāla krievu valodā veidošanu, lai pretdarbotos Kremļa propagandai. Pastāv gan nianse — šādu kanālu jau netrūkst kā televīzijā, tā internetā, vienīgi to reitingi jeb skatāmība un apmeklētība ir daudzkārt zemāka nekā Maskavai pietuvinātajām televīzijām, interneta portāliem un cita veida presei. Iemesls zemajai popularitātei ir vienkāršs — informācijas sagrozīšanā un neobjektīvā atspoguļošanā tie, ar retiem izņēmumiem, ir tikpat rosīgi kā Kremļa oficiālā prese, lai gan paši sevi dēvē par patiesības paudējiem.
Viens no pēdējā laika vairāk apspriestajiem politiskajiem notikumiem ir jautājums par Valsts prezidenta Andra Bērziņa grūto izvēli — braukt vai nebraukt uz 9. maija pasākumiem Maskavā. Šogad aprit 70 gadu kopš II Pasaules kara beigām, tamdēļ svinības gaidāmas īpaši vērienīgas. Ņemot vērā sarežģīto ģeopolitisko situāciju pasaulē kopumā, tās lielā mērā būs arī atklāta pozicionēšanās starp «savējiem» un «svešajiem», parādot, kāda ir kuras valsts oficiālā attieksme pret II Pasaules karu un tā iznākumiem.
Viens no jautājumiem, kas neapšaubāmi uztrauc arī lielu daļu Latvijas iedzīvotāju, ir par starptautisko politiku jaunajā, 2015. gadā. Kas notiks Ukrainā, kādas būs Krievijas un Eiropas ekonomiskās un politiskās attiecības, vai sāksies jauns aukstais karš, vai Eiropai beidzot izdosies pārvarēt ekonomisko krīzi, utt.? No atbildēm lielā mērā ir atkarīgi daudzu cilvēku nākotnes plāni, labklājība un stabilitāte, taču jāatzīst, ka pašmāju politiskā elite izvairās objektīvi atspoguļot situāciju.
Ziemassvētki tradicionāli ir miera un klusuma laiks, kad cilvēki cenšas atskatīties uz padarīto, savukārt gadu mija vairāk saistās ar raudzīšanos nākotnē. Katra cilvēka individuālās veiksmes vai neveiksmes, protams, ir viņa personiskā darīšana, taču ir arī visiem Latvijas iedzīvotājiem kopīgi notikumi, kas tieši vai netieši, bet saistās ar personiskajiem motīviem. Runa ir par galvenajiem aizvadītā gada notikumiem valstī, kuri tā vai citādi ir ietekmējuši mūsu ikdienu un ietekmēs mūsu nākotni.