Andis Sedlenieks

Situācija vienkārša un ikdienišķa – cilvēks iebraucis Rīgā kādās tur darīšanās, bet starplaikā iegriezies nelielā krodziņā tā kā pusdienas paēst, tā kā kādu alus kausu iedzert un laiku nosist.

Publiskajā telpā ik pa brīdim izskan atgādinājumi, ka Latvijai šogad nāksies piedzīvot vai nu nodokļu paaugstināšanu, vai izdevumu samazināšanu, vai, visticamāk, abus šos procesus. Jautājuma sistemātiska cilāšana liecina, ka sabiedrība tiek mērķtiecīgi gatavota šādam solim, jau iepriekš apgādājot to ar skaidrojumiem, kamdēļ pie varas esošā koalīcija nepildīs vai nebūs spējīga izpildīt priekšvēlēšanu solījumus.

Latvijas politiskajā vidē joprojām turpinās skandalēšana par bēgļiem, kuru solidāra uzņemšana pašlaik tiek uzskatīta par visu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu pienākumu. Argumenti, ka mūsu valstī arī bez šīs publikas dzīvo procentuāli vairāk «bēgļu» (nepilsoņu, kurus plašākā nozīmē var uzskatīt par ekonomiskajiem bēgļiem) nekā jebkurā citā ES dalībvalstī vai ka tādu lērumu bēgļu, kādu mums cenšas uztiept, Latvijai vienkārši nav kur likt, nevienu neinteresē.

Vakar pēdējo dienu amatā aizvadīja Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš jau ir iegājis vēsturē kā pirmais no mūsu valsts vadītājiem, kas pats atteicies kandidēt uz otro termiņu prezidenta amatā. Nekādas revolucionāras darbības šajā amatā aizejošais prezidents nav veicis, ja neskaita atteikšanos no viņam nevajadzīgām mantiskajām privilēģijām, tamdēļ vēstures annālēs, visticamāk, tiks ierakstīts tieši abu šo faktu dēļ.

Tā arī nespējot vienoties ar starptautiskajiem aizdevējiem par parādu problēmas atrisināšanu, Grieķijas kreisā valdība izsludināja referendumu par to, vai valstij jāpieņem tai izvirzītais faktiski ultimāts — reformas apmaiņā pret jauniem kredītiem. Referendums ir paredzēts 5. jūlijā, taču kārtējā maksājuma termiņš bija vakardienas, 30. jūnija, pēdējā minūte. Attiecīgi, ja nav noticis kas neparasts, patlaban Grieķija jau oficiāli ir maksātnespējīga.